5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

vienādo romisko nopietnību! Tagad nāk otrā sarunu fāze, kurā es no jums negribu dzirdēt fikcijas ar neīstiem
parakstiem, bet gan tīru, pilnīgu patiesību. Tikai ar patiesību jūs varēsiet atbrīvoties no manas, citādi
nepielūdzamās, varas, - citādi jūsu loze nekļūdīgi būs cietums, krusts un cirvis, un tas tik noteikti, cik noteikti es
esmu visu Romas Āzijas provinču virsvaldnieks!
[11] Bet, ja jūs runāsiet patiesību, vienalga, kā arī tā izklausītos, un kāda satura tā arī nebūtu, tad jūs varēsiet
rēķināties ar manu vispilnīgāko romieša goda vārdu, ka es ļaušu jums pavisam brīvi un netraucēti aiziet. Nu
izvēlieties, kā gribat! Ja jūs gribat palikt pie šiem meliem, tad no manas mutes jūs ziniet, kas jūs nekļāudīgi
sagaida; jo šeit, Āzijā, es ķeizara vārdā esmu pilnīgi neierobežots pavēlnieks, un divi simti sešdemit tūkstoši
karavīru ik stundu gaida manas pavēles. Ja iepriekš tas jums varbūt vēl nebija zināms, tad tagad jūs zināt, kādas
ir šīs lietas. Kas sauktu mani pie atbildības, ja es reiz, tīri aiz garastāvokļa untuma, sadomātu ar zobenu iznīcināt
pilnīgi visus jūdus?! Ne varas, ne spēka man netrūkst! Kur visā Āzija varētu rasties sazvērestība, par kuru es,
visilgākais, astoņās līdz četrpadsmit dienās, neiegūtu vispilnīgāko informāciju?! Bet tad gan tiem, kas ir
sacēlušies, visbriesmīgākais „Vai”!
[12] Bet, ja pēc jūsu izteikumiem, visā slepenībā tiktu gatavots kaut visniecīgākais dumpis, tad patiesi, es to
zinātu, un uzreiz maniem daudzajiem karakalpiem tūlīt būtu ļoti daudz, ko darīt. Un tādēļ šāda, jūsu šeit
izdarītā, denunciācija, tāpat kā tas Heroda paraksts, ir salti meli, caur kuriem jūs mani, ja es būtu aklais, būtu
izmantojuši pavisam citiem nolūkiem! Bet par to, ka ar mani tas neiet cauri, un nekad arī neies, tagad jūs,
cerams, esat ieguvuši pavisam pamatīgu pārliecību? Tādēļ tagad – klājiet vaļā patiesību, lai es uz visskaidrāko
redzētu, uz kāda pamata es ar jums te stāvu! Bet ievērojiet labi – tik tīrai, kā tagad jūs redzat uzlecam Sauli pār
kalniem aiz jūras, ir jābūt tai patiesībai, kuru jūs man tūlīt izstāstīsiet, - tad es turēšu arī manu vārdu! Nu,
runājiet!”
[13] Te abi farizeji un visi viltus romieši, kas pa daļai bija arī farizeji, un pa daļai herodieši, rādīja pavisam
izmisušas sejas; jo cilvēkam nekas nav nolādējamāks, kā tas, ja viņam ir jāapsūdz pašam sevi un atklāti jāatzīst
savi viszemiskākie un ļaunākie nolūki. Un tagad tā bija arī ar šiem farizejiem. Bet ko viņi varēja darīt? Kirēnija
nepielūdzamība un viņa stingrais taisnīgums bija plaši pazīstami, un šeit acīmredzami nebija darāms nekas cits,
kā izsūdzēt pilnu patiesību kā pie bikts.
148. Farizeja atzīšanās.
[1] Pēc tam viens farizejs saņēma dūšu un iesāka runāt: „Visaugstākais un nepielūdzami stingrākais kungs un
visas Āzijas un lielākās daļas Āfrikas zemju pavēlniek! Tā kā mums tagad neatliek nekas cits, kā atzīt pilnīgu
patiesību, tad man manu visu biedru vārdā ir atklāti jāatzīst, ka vēstule ir bijusi tīra fikcija un, ka mēs to bēdīgi
slaveno pravieti no Nācaretes vajājām uz visniknāko kā mūsu vislielāko ienaidnieku vienīgi aiz „maizes
skaudības”. Jo viņš dara zīmes, ka visaugstākajā mērā pārspēj visu, kas ir eksistējis līdz šim; un pie tam viņš
māca diametrāli pretējo tam, ko māca templis un tā likumi, kas taču nav mūsu sacerēti!
[2] Mozus Sinaja kalnā pirms apmēram tūkstoš gadiem saņēma likumus no ugunīgās Dieva rokas, un vēlāk vēl
veselu daudzumu valstiskās dzīves rīkojumu. Starp visiem likumiem vissvarīgākais un numur viens ir likums,
kas skan tā – tev ir jātic vienīgi Man, tavam vienīgajam un vienīgi patiesajam Dievam; un blakus Man tev nav
jāgodina un jāpielūdz nekādi sveši dievi, jo Es viens pats esmu tavs Dievs un tavs Kungs! Bet pravietis no
Nācaretes uzdodot vienīgi sevi un nevienu citu par vienīgo un patieso Dieva dēlu un pat par Dievu pašu, un to
viņš pamatojot ar praviešu izteikumiem, kurus pavisam patvaļīgi viņš attiecinot uz sevi pašu, un ar liecību no
saviem darbiem.
[3] Ja tam nesodīti ļaus tā turpināties, tad ar Jeruzalemi, kā pierādāmu dievišķo iestādījumu, dažos gados būs
galīgi cauri! Un ko tad? Kā tad tautas priekšā izskatīsimies mēs, Dieva noliktie, un no kā mēs turpmāk iztiksim,
jo pēc Dieva nolikumiem mums likumīgi nedrīkst piederēt ne aramzeme, nr vīnadārzs? No vienas puses mūs jau
spiež no mums atkritušie samarieši, saduķeji un puspagāni, no otras puses esejieši, kuru pusē nu jau būs
pārgājusi vai puse tautas, - un nu klāt nāk arī vēl šis galilejieties! Tā taču galu galā kļūst mums jau par daudz!
[4] Uz Sinaja ar zibeni un pērkonu Jehova caur Mozu un Āronu mums ir devis Bauslību, ir to sankcionējis un
ar, teiksim, mums, ir noslēdzis mūžīgu Derību un uz visstingrāko mums pavēlējis palikt uzticīgiem šai Derībai.
Viņš, Visvarenais, ir apsolījis mums vislielākās dzīves priekšrocības, ja mēs paliksim uzticīgu šai Derībai un