06.05.2020 Views

5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

institūts ir mūsu īpašums, un ar to mums pēc Romas likumiem ir neapstrīdamas tiesības rīkoties brīvi pēc savas

gribas un patikas. Ja mēs gribam tautai kaut ko darīt, tad mēs to darām tādēļ, ka mēs to gribam, jo mēs nestāvam

it neviena algā vai dienestā. Mēs esam cilvēki un kungi paši sev un paši kā romieši un pavalstnieki, mēs stāvam

likumīgā apsardzībā tikpat labi, kā ikviens romietis mūsu priekšā; piedevām mums vēl pieder tik daudz

dārgumu un mantas, ka pat dzīvojot kā pašiem Krosusiem, mēs savas bagātības nevarētu iztērēt pat tūkstoš

gados. Te es pat tīri pasaulīgā aspektā nesaskatu, kā priekšā mums vajadzētu kaunā nosarkt! Kunga priekšā

mums tagad vairs nav nekādu citu noslēpumu. Tikai Viņš būtu vienīgais, kura priekšā mums būtu jākaunas, bet

ar Viņu mēs lietu esam izlīdzinājuši. Bet, ja Viņš tagad pret mums ir labs, jo Viņš noteikti jau iepriekš zina, ka

mēs Viņa gribu līdz pat laiku beigām īstenosim tik tīrā veidā, kā to līdz šim esam saņēmuši. Un tad arī Viņš

paliks labs pret mums ne tikai līdz laiku beigām, bet arī Viņā pusē mūžīgi.

[3] Redziet un padomājiet, cik briesmīgi muļķīgi ikvienam no mums būtu, ja mēs gribētu tiesāties ar kādu aklo

par to, ka viņš uz kāda sev nepazīstama ceļa ir paklupis pret akmeni, nokritis, un tādēļ sevi savainojis. Ak, ja

viņš būtu redzīgs, tad noteikti varētu teikt – draugs, kādam nolūkam tad tev galvā ir divas acis? Bet aklam nevar

tā pārmetoši jautāt, jo viņam nav dzīvības gaismekļu un viņam neviena Saulīte ne uzlec, ne noriet. Un tā arī mēs

bijām garīgi akli, un neviens nevarēja mūs paņemt aiz rokas un vadīt pa pareizo ceļu! Bet, ja mēs uz ceļa, kuru

neesam redzējuši, esam arī bieži krituši, kas var tad mūs par to saukt pie mūs apkaunojošas atbildības? Vai tad

mēs zinājām to, ko zinām tagad?! No kā gan lai mēs būtu to uzzinājuši? Bet tagad mēs zinām, un pēc tā arī

rīkosimies tāpat, kā līdz šim esam rīkojušies pēc tā, ko esam zinājuši.

[4] Bet tagad arī runa nav par to, vai mēs mūsu dēļ, pa jaunam pārkārtojot mūsu institūtu, izkulsimies no visa ar

godu, vai nē, bet runa ir vienīgi par to, lai pasaule mūs neturētu aizdomās par krāpšanu, jo nākamībā mēs

gribam strādāt un strādāsim cilvēku labā tikai uz patiesības lauka, un te piederas laba paļāvība un zināms labs

gods no mūsu vadāmo un pamācāmo cilvēku puses; un to mēs nedrīkstam zaudēt ne par kādu pasaules cenu, ja

mūsu pūlēm ir jānes labi augļi.

[5] Un tā viss jau ir pavisam labā kārtībā, un mēs drīkstam noārdīt visu, un tas nebūs nekas pārāk uzkrītošs. Bet

tikai Mēness un Saules aptumsumi, vismaz sākumā, sagādās mums mazlit galvassāpes, jo noteikti tie pastāvēs

arī turpmāk! Un tad drīz pie mums nāks zināms daudzums dažādu cilvēku, kas mums teiks – kādēļ jūs pieļaujat,

ka tādas briesmas nāk pār mums?! Vai mēs jūsu un dievu priekšā esam grēcinieki, kādēļ jūs mūs par to

nebrīdināt, lai mēs varētu nožēlot grēkus un jums un dieviem nestu upurus? Kādu atbildi mēs tad viņiem dosim?

[6] Redziet, te slēpjas patiesais āķis un šķēps! Nu, šeit bez kādiem zināmiem, vajadzības spiestiem meliem, ar

tīro, dievišķo patiesību vien, būs ļoti grūti izvairīties no cilpas! Bet pēc Kunga gribas arī vajadzības spiestiem

meliem nekad nebūtu jānāk pār mūsu lūpām! Ko tad te varētu darīt?! Ak, cik izmisīgi smags stāvoklis! Kā saka

– te mani vērši nu stāv cieši pie kalna un negrib savu vezumu stiept tālāk uz augšu pāri stāvajai klints sienai.”

[7] Kāds no šīs sabiedrības saka: „Nu tad pajautā visu lietu Kungam un Meistaram! Viņš arī šajā lietā tev droši

dos pareizo padomu! Mēs te varam vai veselu gadu savās galvās prātot šā vai tā, un tikpat nespēsim no tām

izdabūt neko gudru! Bet tagad vēl mēs esam pie Avota un varam no tā smelties vislabāko padomu. Vai mēs

nebūtu nerri, ja šādā, tik svarīgā jautājumā, mēs negriztos pēc padoma pie visaugstākā un visgudrākā visu lietu

Cēloņa un nejautātu Viņam, kas te būtu darāms, lai mēs Dieva valstības uz zemes labā aklās pasaules cilvēces

priekšā nekristu kaunā?”

[8] Rokluss saka: „Protams, te tev ir taisnība, un to, dabiski, Viņa dievišķās mācības izplatīšanas labā katrā ziņā

es varētu darīt; tikai pirms tam mums pavisam godīgi būtu jāpārdomā, vai mūsu šeit uzstādītais lūgums Viņa

dievišķajai Mīlestībai un gudrībai jau pats par sevi nav pārāk liela muļķība, ar kādu mums nepieklātos tuvoties

Viņam, jo ar to mēs izceltu dienasgaismā vai nu mūsu vēl pārāk lielo muļķību, vai arī pārāk niecīgo cieņu Viņa

neapstrīdamās Dievišķības priekšā!”

[9] Te viens cits no sabiedrības atkal saka: „Jā, jā, tu domā pilnīgi pareizi un godīgi; bet zini – mums visiem tas

nelīdz nenieka! Kad reiz kāds ūdenī sauc pēc palīdzības, tad ir maz jāskatās un jāvēro, vai viņš ir iekritis

nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ vai paša labprātīgas muļķības dēļ, - un tas, kam ūdens jau smeļas mutē,

patiesi vairs nedomā par to, kas īstenībā viņu ir iedzinis ūdenī, bet viņa baiļu sauciens ir – palīgā, palīgā! Bez

šaubām, pavisam cita lieta ir, vai viņam var tikt palīdzēts, vai nevar; tas jau ir atkarīgs no to gudrības, kurus

nalaimīgais sauc palīgā. Tāds ir mans uzskats.”

[10] Rokluss saka: „Precīzi trāpīts naglai uz galvas! Un tādēļ tagad es arī jautāšu visu meistaru Meistaram.”

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!