5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

elpošana. Ja tu esi ātri gājis un caur to stiprāk sakairinājis savas asins un miesas dabas garus, tad tie apvienojas
un caur to ieiet augstākā esamības pakāpē; savukārt zemākie darbinieku slāņi tādējādi zināma mērā kļūst
iztukšoti no strādniekiem, un ja jau nākamajā brīdī iztrūkstošie strādnieki netiktu aizstāti ar jauniem, tad tu
nogāztos zemē bez spēka, un ļoti ātri attīstoties un ātri pavairojoties apakšējāko dabas dzīvības pakāpju
bezdarbības stāvoklim, tu drīz pazaudētu visu ķermeņa dzīvību.
[5] Redzi, caur dienas gaismas un karstuma iedarbību neskaitāmas miriādes no matērijas atraisīto dabas garu
augu un dzīvnieku pasaulēs pāriet augstākā esības pakāpē, un ļoti augstu dienas temperatūru apstākļos bieži pat
vairāk, nekā var tikt atbrīvots no rupjākās matērijas zemākajiem dabas gariem! Un tu to pamanīsi tūlīt – kā viss
kļūs gurdens, it kā dzīvības nepriecīgs, bet augu valstī – savītis vai pat sauss. Tā pamatā ir tas, ka augstākā
dzīvības pakāpē ir pārgājis nesalīdzināmi vairāk dabas dzīvības garu, nekā no apakšas ir varējuši ieņemt viņu
darbavietas.
[6] Lieta notiek tā kā kādā straumē vai upē, kas nav nekas cits, kā savāktais ūdens no tūkstošiem mazu avotiņu.
Ja tu uzreiz varētu aiztaisīt piecsimttūkstoš Eifratas avotiņu, tad tās gultne kļūtu pilnīgi tukša, un īsā laikā arī
pilnīgi sausa. Te patiesi viens ķīlis dzen nākamo, un tikai pilnīgā cilvēkā visi no apakšas uznākošie dabas
dzīvības gari sasniedz savu galamērķi attiecībā uz dvēseli un garu; bet miesa vēl ilgi ir un paliek tikai matērija,
un galā sabrūk par vidažādākajām dzīvības formām, kas beigās atkal kāpj augšup, kamēr nonāk tur, kur tām ir
nolikts mērķis.
[7] Kad nu tu to pamatīgāk pārdomāsi, tad tu vairs tā nebrīnīsies par šo diezgan spēcīgi velkošo vēju un arī par
stārķu brēkšanu, kas kā putni stāv jau augstākā inteliģences līmenī un pirmie uztver tādu situāciju, kad no
apakšas viņos ienāk pārāk maz principiālo dabas dzīvības garu.
[8] Dienas ļoti lielais karstums ir nogādājis augstāk ļoti daudz dabas dzīvības garu, un no apakšas uz augšu ir
iestājies visai nozīmīgs vispārējs jūtams iztrūkums, un tieši šajā Zemes apvidū; savukārt Zemes
ziemeļaustrumos šodien un arī jau vakar un aizvakar ir iestājies īsts superpluss no viszemākās matērtijas
atbrīvoto dabas dzīvības garu uzkrāšanās ziņā. To rašanās un atbrīvošanās vieta nav varējusi nodrošināt tiem
nekādu palikšanas vietu, un nu tie dodas jeb izlīst tajos apvisdos, kuros ir jūtama nopietna vajadzība un trūkums
pēc tiem. Gājputniem, un tieši stārķiem, šajā sakarā ir sevišķi ārkārtēji jūtīga dzīvība, tie vienmēr kā pirmie no
dzīvniekiem uztver gan šo minēto viszemāko dabas garu pārpilnību, gan arī iztrūkumu; tie kļūst nemierīgi,
izlido, un katrs meklē gaisa slāņus, kuros tas atrod iztrūkstošā plusu, tad tie ar čaklu ieelpošanu tos uzņem sevī
un skaļi paziņo, ka ir atraduši trūkstošo. Un tā šī stārķu kliegšana var būt gan patikas, gan arī nepatikas
izpaušana.
[9] Šis vējs nu pūš tieši no ziemeļaustrumiem un ir cauri un cauri piesātināts ar tiem pirmajiem un
viszemākajiem dabas gariem, kas šeit jau ļoti stipri pietrūkst, kurus aptiekāri sauc par skābekli vai par sālsvielu.
Tā vēsuma tādēļ pagaidām nevienam nekaitē, jo tas darbojas tikai atdzīvinoši un stiprina mūsu jau stipri
apgurušos locekļus un tos mīlīgi atsvaidzina. Šis vējs būs apmēram vienu stundu ilgs un tad norims, bet jūs visi
kļūsiet mundri un priecīgi, un vīns un maize garšos jums labi.”
86. Par dimanta un rubīna būtību (Tumim un Urim).
[1] Kirēnijs bija pilnīgi apmierināts ar šo paskaidrojumu un jautāja Man par nēģeriem, kurus viņš jau veselu
stundu neredzēja un neredzēja tos sēžam arī pie kāda no galdiem.
[2] Es teicu: „Viņi jau vairāk kā pirms stundas ir aizceļojuši prom no šejienes, ar visau uz vislabāko apgādāti,
un tagad viņi jau būs labu trīs stundu attālumā no šejienes. Esēņu dēļ Es liku tam tā notikt, jo tie vairāk par