5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

grēku nožēlas veidi viņus visvairāk no tā ir atturējuši. Caur smagām mocīšanām viņu miesa tiek zināmā mērā kā
nomirdināta; un uz šo nožēlu viņus mudina stipri iedzītās bailes no elles uguns, ko tiem priesteri iztēlo tik dzīvi,
cik vien iespējams, tā sāk bezmaz viņos jau degt no apraksta vien. No uguns indieši baidās visvairāk, jo jau šeit
tā viņiem sagādā vislielākās sāpes, ko ir spējīga sajust viņu miesa. Caur asajiem nožēlas darbiem, kurus Dievs
Kungs indiešiem pieļauj un pacieš līdz šim un vēl ilgāk, šo cilvēku dvēseles tomēr tiek paturētas cilvēka
dzīvības formā, un tad Viņā pusē būs spējīgas uz Mūžību pāriet augstākā dzīves pilnveidojumā.
[4] Tu, bez šaubām man iebildīsi un jautāsi: „Vajag ļaut šai tautai tikai īsti zinātniski izglītoties, un tad jau
noteikti tā nepāries visās iepējamās netikumības formās!” Tā vis nesanāks, mans visaugstāk vērtējamais draugs,
neskatoties uz tavu tik tīro prātu! Tautām, kurām no dabas ir pārāk pamodināta fantāzija, zinātne ir patiesa
dzīvības inde! Pieņemsim, ka fantāzijas bagātajiem un iztēlē spēcīgajiem indiešiem piederētu grieķu, Romas un
Aleksandrijas zinātnes, tad vairs visa pasaule nebūtu droša no viņiem! Visas mākslas un zinātnes iedotu viņiem
rokā tikai līdzekļus, lai tie kļūtu par vienu no visbriesmīgākajām un visizvirtušākajām tautām uz Zemes: jo drīz
tie sāktu izgudrot lietas, kas augstākā mērā pārspētu visu to, ko ir paveikuši reiz Babilona un Ninīve un visa
Ēģipte, Atēnas un Roma. Kalniem būtu jāatkāpjas viņu patvaļas priekšā, viņi uzceltu pilsētas, kas izplestos pār
visiem auglīgākajiem plašumiem, viņi aizdambētu upes un straumes, lai rastos milzīgi ezeri. Īsi, visās zinātnēs
iesvētītie indieši kļūtu par briesmīgu tautu uz visas Zemes, lai arī tagad vēl viņi ir tik ļoti lēnprātīgas dabas un
izskata!”
39. Augstas zinātniskās izglītības briesmas.
[1] {Rafaēls): „Bet arī visumā kāda tauta ar lielu fantāziju parasti netiek dziļi zinātniski izglītota jau arī tāpēc,
ka pārāk lielās iztēles spējas un no tās izejošā fantāzija vienmēr darbojas tam pretī. Šiem cilvēkiem patīk labāk
savā fantāzijā skatīt visvisādas bērnišķīgas bildītes, nekā par vienu vai otru parādību padomāt loģiski pareizi.
Un visumā tevis redzētā stingrā nožēla nenotiek pārāk bieži, kā tu domā un kā tev ir teikts. Jo bagātie atpērkas,
bet nabagais tiek uz to aicināts tikai tad, kad viņš jau patiesi ir nopietni noziedzies pret pastāvošjiem likumiem.
Un tad Indijā līdz šai dienai vēl pastāv tāda patriarhāla kārtība, pret kuru nevar tā uzreiz iejaukties ar zibeni un
uguni no Debesīm. Protams, tur pastāv milzīgs daudzums vistrakākās māņticības, kas būtu jāvada; bet, tā kā
šāds daudzums māņticības vienmēr ir noteikti bagātākais auglis pie tām tautām, kurām piemīt ļoti dzīva
fantāzija, tad tādēļ nedrīkst uzreiz mesties pret to ar visvarenāko pērienu!
[2] Jo allaž ir labāk atstāt tautu māņticībā, nekā to ievest visās zinātnēs; jo māņticība nostiprina indiešus savā
zemē, kamēr zinātne to pārāk ātri apgādātu ar ērgļa spārniem, kas ļautu tiem tūlīt sagandējoši izplatīties. Jā, ja
būtu iespējams visu indiešu tautu bez viņu pūlēm vienā rāvienā pārcelt tīrākajā zinātnē, tad kādu brīdi viņi
brīnītos par to, kā tie ir varējuši tik ilgi ļaut tik lielai un bezjēdzīgai muļķībai valdīt par sevi. Bet drīz pēc tam tie
iedegtos tādās dusmās un niknumā pret saviem priesteriem, un pie reizes arī pret visām cittautu personībām, ka
visiem tiem vajadzētu izciest vissmagāko nāves sodu. Tie uzsāktu tādu tīrīšanu, pēc kuras visai Zemei īsākajā
laikā vajadzētu izskatīties asinssarkanai. Un kas ar to beigās būtu iegūts? Dumjā cilvēku daļa, dabiski, tiktu
apkauta, bet no zinātniski pamodinātajiem cilvēkiem iznāktu tīrie asinskārie tīģeri!
[3] To, ka notiktu tieši tā, pierādi jau tu kā tīrs prāta civēks ar tavām lielajām dusmām pret par visām dievībām
un īpaši par tā sauktajiem viņu pārstāvjiem. Ja tev būtu mana vara! Ak vai, cik ātri tu darītu galu visas Zemes
priesterībai!Bet kas pēc tam notiktu ar citiem cilvēkiem, kas turas pie saviem priesteriem ar ādu un matiem, un
ļauj tiem sevi vadīt uz visām pusēm, kā avis to ļauj saviem ganiem?! Vai tu arī viņus visus varētu ar kādu varas
rīkojumu pārcelt tavā tīrajā prātā? Es tev saku – tas būtu grūts uzdevums! Jo tad, kad visi zinātu vienu un to
pašu, tad katram vajadzētu būt arī vienādi ar citiem materiāli nodrošinātam, ja tas negribētu mirt aiz bada. Ja tad
tas aizietu pie sava kaimiņa un piedāvātu tam savus pakalpojumus un teiktu – es protu to un to!, tad kaimiņš
teiktu – es arī protu to visu, un jau ilgi es visu esmu pēc tā iekārtojis un man nevajag ne no viena neko! Lai katrs
rūpējas par sevi!
[4] Ja kāds tēvs teiktu saviem bērniem – dariet un mācieties to un to, tad bērni atbildētu – kas gan mums vēl
būtu jādara un jāmācās? Mēs jau varam un saprotam taču visu, ko tu vari un saproti un pēc tā mēs arī darām! Ko
tu vēl vairāk no mums prasi?
[5] Un ja tev vecumā, kad katrs cilvēks kļūst vājāks un slimīgāks, vajadzētu kādu kalpu, un tu pirmajam pretī
nākošajam, kas tev varētu kaut ko izdarīt, teiktu – redzi, es esmu kļuvis vārgs, un man ir vajadzīga tava