5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

arī mazliet varētu būt līdzvalnieks un izvirzīt arī savu gribu līdz kaut kādam efektīvam noderīgumam. Jo īpaši
augstiem valsts ierēdņiem tomēr šur un tur atrodas iespējas lietot pavisam savējo, paša brīvo gribu, un tas
cilvēkam jau uz šīs Zemes ir visaugstākā svētlaimība.
[5] Bet kas tā var būt salīdzinājumā ar svētlaimību, kas rodas no šeit vienmēr augstākā mērā irobežotās
cilvēciskās gribas apvienošanās ar Dieva gribu, kas iziet uz visu Bezgalību un Mūžību un kam tā ir jāiziet?!
[6] Bet, pirms tas var notikt, tu pats ieskatīsi, ka ir nepieciešama visnopietnākā un pamatīgākā cilvēka gribas
skološana un visgudrākā vadīšana caur visām dzīves stadijām, jo citādi noteikti būtu ļoti bīstami cilvēka brīvo
gribu savienot ar visefektīvāko varas pilnību!
[7] Bet, lai cilvēka gribu padarītu spējīgu uz to, ir jāpanāk, lai cilvēks pilnīgi brīvprātīgi ieietu gaismas ceļos un
kustētos tajos ar visu mīlestību un pasaulīgo sevis aizliegšanu tik ilgi, kamēr viņš sasniedz savu patieso mērķi
caur savu personīgo darbošanos un pilnīgu pašnoteikšanos.
[8] Un tam neder ne ārējs, ne iekšējs spiediens, jo katrs no tiem ir tiesa, caur ko nekad neviens cilvēka gars
nevar tikt brīvs savā gribā. Bet, kamēr viņš to nevar, mūžīgi nevar būt ne runas par viņa gribas apvienošanos ar
visbrīvāko Dieva gribu!
[9] Tādēļ cilvēki vispirms caur visgudrāko pamācīšanu ir jāieved sevis pašu un vienīgā patiesā Dieva atziņā, un
tas ir jādara ar vislielāko iespējamo labumu, pacietību un ar vislielāko lēnprātību. Tikai spītīgie, pretotieskārīgie
raksturi, kuru dziļākajos pamatos mīt sevī gandrīz bezmērķīga, ļauna patvaļa un patiesi velnišķs ļauns prieks, ir
caur pasaulīgu, ārēju tiesas spriedumu jādzen pāros, bet ne ar pārāk agru viņus notiesājošu brīnumu aktu.
[10] Jo pastāvīgi nedrīkst izlaist no acīm un sirds faktu, ka nosodāmais tomēr arī ir cilvēks, kas arī ir jāved pie
savas brīvās gribas pareiza pielietojuma. Jo ļaunviltīgs un atriebīgs dēmons var savu miesu vadīt tā, ka no citādi,
iespējams, nekaitīga cilvēka var izveidot īstu briesmoni!
[11] Tādēļ pārspīlēta dedzība pat vislabākajā lietā ir jātur apslāpēta tik ilgi, kamēr tā sasniedz pieticīgo gatavību,
kas lūko visu ar mierīgu un mīlestības pilnu apdomu un gudru aprēķinu neatturami un neatlaidīgi īstenot darbos
ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem, pastāvīgi paturot uzmanībā to dzīvo lietu visās tās stadijās un
saistībās, ar kuru tai ir jādarbojas.
[12] Tas, ka Man jūsu institūts tāds, kāds tas vēl patlaban ir, noteikti nevar patikt, to tu tagad ieskati no visām
savām dzīvības saknēm! Bet, ja tas arī dibinātos uz simts vēl sliktākiem principiem, kā ir tagad, tad būtu tikpat
negudri, to pēkšņi sākt turēt aizdomās un iznīcināt, kā tagad Jeruzalemi vai vēl daudzkārt ļaunāko pagānisko
Romu vienā acumirklī naizgādāt prom no pasaules.
[13] Tādēļ tagad tikai pūlies tā pakāpeniski, kā lieta virzīsies pati no sevis, iztīrīt visu nepareizo no jūsu
institūta, tad arī pakāpeniski institūts un tam pieķērusies tauta izlabosies pēc pilnas patiesības! Bet, ja tu ar
saviem biedriem tūlīt gribēsiet augstāko apvērst par zemāko un zemāko par augstāko, tad daudzi tavi institūta
kolēģi pasludinātu jūs par vājprātīgiem un patvaļīgiem un mēģinātu tevi visos iespējamos veidos padarīt
institūtam, kuru tie uzskata par visaugstākā mērā mērķtiecīgi iekārtotu, nekaitīgu. Un tev tā tiktu atņemtas visas
iespējas viegli un nepamanīti attālināt no institūta nepareizās lietas, un to vietā ieviest pilnīgāko patiesību.”
79. Kunga norādes par savu pēdējo vakarēšanu un par savu Krusta nāvi.
[1] {Kungs): „Manī te tev ir visspilgtākais piemērs! Tagad tu pazīsti Mani, Manu mācību un tās patieso dzīvības
tendenci. Tu pazīsti arī Manu varu, ar kuru Es visu šo Zemi tikpat ātri varētu pārvērst par neko, kā pirmīt to labi
zināmo veco klinti jūrā. Bet tad beigās Man vajadzētu uzsaukt sev pašam - ja Tu pasaules vietā, kas pilna ar
Tavas sirds bērniem, kuriem Tu esi devis viņu īpašības un dabu, gribi neko, tad Tev jau no paša sākuma
nevajadzēja radīt nekādu Zemi! Bet Zeme un cilvēki ni reiz ir radīti, un tādēļ tagad viss ir jāuztur un jāvada ar
visu mīlestību un pacietību no Dieva viņa gudrībā un tā, lai pat Saules puteklītis no visa tā, ko nes un sevī satur
šī Zeme, neietu zudumā!
[2] Jā, Es tev saku: „Acīredzami Man vispretīgākie un noteikti pasaulē vissliktākie cilvēki ir farizeji un Rakstu
mācītāji Jeruzalemē; bet, drīzāk, nekā Es viņus tiesātu un liktu uzkārt uz krusta, Es gribu ļaut viņiem to izdarīt
ar Mani pašu!”
[3] Te Roklus asi pielec kājās un saka: „Nē, nē, Kungs un Meistar! Tas nozīmētu pārāk plaši izvērst pacietību!
Saujiņas Jeruzalemes plukatu dēļ – pat, ja viņi visi tiktu izšķīdināti par neko – ne Dieva valstība, ne šī Zeme, ne
vēl mazāk garīgā pasaule neciestu nekādu iztrūkumu; tādēļ prom ar melno pūķa perējumu, bet Tu paliec!”