5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

bet ko tie līdz?! – viņi visi ir tikpat akli, kā viņu vadāmie. Kad tie nonāk līdz kādai bedrei, , tad iekrīt kā
vadāmais, tā arī vadītājs, un neviens neatrod izeju no bojā eju nesošās bedres.
[2] Bet tādēļ nav jādomā, ka cilvēki sevi negribētu labprāt uzticēt kādam patiesam vadītājam! Kas gan aklam ir
vairāk vēlams, kā redzošs vadonis, un vēl jo vairāk, ja šis vadonis ar labu un reāli patiesu sirdsapziņu viņam var
teikt – draugs, tu gan vēl esi akls, bet, ja tu man uzticīgi un ticībā sekosi, tad īsā laikā tev pašam ir jākļūst
redzīgam!Un, ja tad aklais paļāvīgi staigā ar šo redzošo vadoni, tad īsā laikā viņa acis sāks uztvert ne
nenozīmīgi dienas ausmu. Kā tad viņa sirds sāks piebriest visā priekā!
[3] O, Es tev saku, nav nemaz tik grūti, kā tu to domā, kļūt kādam patiesi mīlestības trūcīgajam aklajam par
patiesu vadoni! Tas kļūst smagi tikai tad, ja vadāmais aklais ir kādas māņu gaismas iedvesmots untic, ka viņš
pats esot redzošais. Tādi aklie ir mūsu farizeji un Rakstu mācītāji, un arī visādi pagānu priesteri nav izņēmums
no tā. Bet ko te var darīt? - Īss piemērs lai paskaidro tuvāk, kas šādās attiecībās būtu darāms.
[4] Kāds karakungs izgāja karalaukā pret kādu ļoti apnicīgu un ļaunu kaimiņu firstu, kas savu valsti bija labi
apgādājis un nostiprinājis ar daudziem cietokšņiem un stiprām pilīm un tās visas bija pārpildījis ar karavīriem
un dažādiem kara ieročiem. Kad šis karakungs ar savu karaspēku sāka tuvoties ienaidnieka teritorijas robežām,
tad viņa apakškaravadoņi viņam teica – kungs, te mēs visi nepanāksim neko vai tikai ļoti nedaudz; jo
ienaidnieks ir pārāk labi nostiprinājies, ir apbruņots līdz zobiem, un mēs ar visu savu lielo karaspēka varu te pret
viņu nepanāksim neko, un mēs viņa zemē tikai visi kā viens aiziesim bojā! Tādēļ būtu taču prātīgāk, šoreiz šo
uzbrukumu pārtraukt un nogaidīt kādu labāku laiku!
[5] Uz to lielais karavadonis atbildēja – pie tā vīra laiks nekad nekļūs labvēlīgāks, un visi brīdinājumi ir totāli
atlekuši no viņa kurlajām ausīm un un no viņa sirds. Te nozīmē - ar apbruņotu roku viņam parādīt, ka ne tikai
viņš vien ir cilvēks, lai savāktu visus Zemes labumus tikai sev. Viņš savā zemē gan ir uzbūvējis daudzus
cietokšņus un pilis, un ir apbruņojis tās līdz zobiem, tikai – mūs tās nemaz neinteresē! Mēs viņa zemē
iespiedīsimies tur, kur nav nekādu cietokšņu un piļu, un ar vieglām pūlēm pievilksim, ar viņu augstākā mērā
neapmierinātās tautas, pie mums, mēs dosim tām gaismu un gudrus likumus, un tad viņam būs jāredz, ko tam
būs līdzējušas visas viņa pilis un cietokšņi. Bet, ja viņš uzbruks mums, kas mēs no galvas līdz kāju mazajiem
pirkstiņiem esam uz vislabāko apbruņoti un labi protam rīkoties ar zobenu, šķēpu, bultām un ar metamo šķēpu,
tad mēs ar savu lielo pārsvaru un drosmi un mūsu pazīstamo ieroču lietošanas veiklību viņus saberzīsim līdz
pēdējam vīram!
[6] Kad apakškaravadoņi no sava augstākā pavēlnieka saņēma šādu gudru uzbrukuma plānu, tad tie saņēma ne
tikai ļoti slavējamo ieskatu, ka tā noteikti veiksies vislabāk, bet arī īstu kara drosmi un pilnīgu pārliecību par
noteiktu viņu karaplāna izdošanos. Viņi nonāca līdz ienaidnieka robežām, kur nebija nekādu cietokšņu un piļu,
un tā bez ne viena zobena cirtiena viņi iegāja zemē. Tauta bariem plūda viņiem pretī ar baltiem karogiem un
apsveica viņus kā savas dzīvības glābējus.
[7] Kad tirāna karavīri no savām pilīm redzēja, kā tauata sāka arvien lielākos pulkos pulcēties ap svešo
karapulku, viņi sāka ļoti nopietni apspriesties, kas te būtu darāms. Tirāns viņiem pavēlēja pielietot visu
iespējamo, lai viņus izdzītu no zemes, bet viņa karakungi tam atbildēja – Ir par vēlu!Ko mums tagad līdz mūsu
cietokšņi un pilis?! Ienaidniekam jau ir pakļāvusies visa tauta, un tādēļ tam ir ārkārtīgi liela vara. Mūsu kauja
pret viņiem būtu kā viens vīrs pret tūkstoti. Mēs esam totāli uzvarēti, un mūsu cietokšņi un pilis mums nspēj
vairs līdzēt, jo visspēcīgākā pils ir tauta, un tā ir ienaidnieka rokās, un tādēļ mums neatliek nekas cits, kā pilnīgi
godīgi kapitulēt! Tirāns te pavisam izmisīgi sarauca degunu; bet ko viņš būtu varējis darīt?! Galu galā arī viņam
vajadzēja padoties savu karakungu padomam.
[8] Redziet, to pašu dariet arī jūs, kā Manas mācības gudrie izplatītāji! Ļaujiet tempļiem un daudzajiem
priesteru namiem stāvēt, bet apstrādājiet tikai tautu! Kad ar vieglām pūlēm tā būs jūsu pusē, tad visi elku tepļi
ļoti ātri paši par sevi zaudēs savu vērtību un sabruks. Un to kalpi pēc pašu lēmuma un trūkuma spiesti, arī
pārnāks pie jums un pieņems jauno mācību un sāks rīkoties un darboties pēc tās.
[9] Un tu, Matael, cerams, arī no tā būsi kļuvis tik gudrs, lai ieskatītu, ka šīs Manas mācības izplatīšana nav tik
ļoti grūta, ja vien pie tā ķeras pietiekami gudri. Bet, ja lietai pieķeras mazliet neveikli, tad iedarbība līdzināsies
uzbrukumam! – Vai tu, un jūs visi, tagad esat to labi sapratuši?”
119. Starpība starp patiesu un neīstu vadoni.