5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[8] Un tagad tā savā kopumā atkal ir nogrimusi dziļi zem dzīvnieku līmeņa, un jo īpaši tās priesterība un
skolotāji. Un tādēļ tagad Es pats esmu atnācis miesā, lai tieši tautas visslinkākajai daļai sagatavotu vislielākās
nepatikšanas un apjukumu. Un tādēļ viņi arī pūlas Mani notvert un nonāvēt, jo viņi baidās, ka caur Manu
vispamodinātāko darbošanos viņiem nāktos zaudēt savu slinkuma maizi. Taču viņu pūles, dabiski, ir veltīgas.
[9] Viņos vispilnīgākā slinkuma dīglis ir jau pārāk plaši sasakņojies. Tādēļ vispirms viņiem ir jāatņem viņu
slinkuma sajūta, un viņiem ir jāizkaisās visos vējos un jādzīvo klejotāju dzīve, vai arī tiem ir jāiestājas jaunajā,
tagad Manis dibināmajā dzīves un darbības Derībā, kur neviens nedrīkstēs slinki turēt rokas klēpī, lai varētu
dzīvot.
[10] Kas to nedarīs, tas cietīs badu un slāpes, tam, nevērtīgās un netīrās lupatās tērptam, būs jāstaigā, balstoties
uz ubaga spieķi, un viņam cietsirdīgi uzsauks – kas nestrādā, tam nebūs ēst! Jo ikviens darbs ir savas algas
vērts.
[11] Ak, tad gan ikkatrs pūlēsies būt tik darbīgs, cik vien iespējams! Bet, ja tomēr kāds vēl būtu kūtrs un slinks,
tad viņš, par paraugu daudziem citiem, tūlīt sāks, visiem redzami, nēsāt pārmācības rīksti.
[12] Un Es tev saku – katra slinkumā nolaidusies un izlutināta tauta, tāpat kā arī ikviens cilvēks par sevi, dabūs
nest paliekošu pārmācības rīksti uz muguras un paliekoši zaudēs savu vārdu no Dzīvības grāmatas, kā arī savu
lielumu, varu un autoritāti! Tas cilvēkiem liks arvien vairāk satrūkties un spiedīs viņus uz visādiem kārtīgiem
darbiem, un tas būs labi. Vai nu tu šo visu esi labi sapratis?”
159. Pasaulīgās darbošanās pareizais un nepareizais veids.
[1] Kirēnijs saka: „Jā gan, Kungs un Meistar no Mūžības; bet te ir vēl viens jautājums, un tas ir – ja cilvēki kļūs
ļoti darbīgi un čakli visdažādākajās ar tūkstoš dzīves vajadzībām saistītās nozarēs, tad ir viegli saprotams, ka tā
viņi no garīgajiem, tikai sevī redzamajiem dzīves ceļiem pārāk stipri pāries tīrajā materiālismā, un tad paliks
vairs maz, ko runāt par kādu garīgu atdzimšanu.
[2] Bet no Tavas mutes man ir mācība, pēc kuras tieši nav pārāk cītīgi jārūpējas par progresu zemišķās dzīves
lietās tā, kā to dara pagāni, bet gan vispirms ir jāmeklē Dieva valstība un tās taisnums, - viss pārējais tad tikšot
klāt piemests pats no sevis.
[3] Kā nu tagad šī mācība ir saskaņojama ar šo Tavu jauno, pēc kuras pastāvīgi visām rokām ir jābūt darba
pilnām? Redzi, ak, Kungs, šo tagad es nespēju tā īsti savest zem viena jumta! Tādēļ būtu labi, ja Tu, Kungs,
gribētu man to darīt mazliet aptveramāku.”
[4] Es saku: „Vēl mums ir viena stunda un pusstunda laika, un Es tev varu pavisam labi atbildēt uz šo
jautājumu. Tagad ievēro labi to, ko Es par to ar šo attēlu gribu tev pateikt!”
[5] Redzi, divi cilvēki aizgāja pie kāda ļoti skaistas un derīgas mākslas meistara. A to darīja tādēļ, lai izmācītos
šo mākslu un lai ar to pēc kāda laika varētu sev pelnīt maizi. Viņš mācījās čakli un ievēroja visu, kas šīs
mākslas apgūšanai bija nepieciešams, un beigās bija bezgala priecīgs, kad viņš saņēma no meistara liecību, kurā
bija rakstīts, ka viņš šo mākslu esot pilnīgi apguvis un pats tagad esot meistars. Mākslā gan bija vēl daži
noslēpumi, par kuriem viņš nekā nezināja, bet viņš tagad par to neuztraucās; jo viņam nu bija liecība, kam vajag
palīdzēt, un kas arī palīdzēs viņam tagad bez lielām pūlēm tikt pie labas maizes.
[6] Bet pamats, kas B dzina pie meistara, bija pavisam cits, un tādēļ tam vajadzēja uz B arī atstāt pavisam
citādas sekas. B nedomāja par maizi, bet tikai par pašu mākslu tās pašas dēļ. Visas viņa rūpes, kas visu citu
nobīdīja pie malas, bija tikai tās, lai viņš uz vislabāko iepazītos ar pilnīgi visiem mācāmās mākslas
noslēpumiem.
[7] Meistaram, kas labi redzēja, ka šim skolniekam nerūp maize, bet vienīgi tikai šīs dievišķās mākslas
vispilnīgākā apguve, pašam bija liels prieks par šo skolnieku, un viņš uzņēmās visas pūles, lai viņu
vispamatīgāk ievadītu visos iespējamos mākslas noslēpumos. Un sekas bija tādas, ka pēc tam B, kā
vispilnīgākais šīs mākslas meistars, radīja tik nepārspējamu mākslas darbu, ka tā slava un godinājums nonāca
pat kāda karaļa ausīs, un tas pasauca mākslinieku pie sevis, lai viņš arī karalim parādītu savu mākslas darbu.
Mākslinieks to darīja, bet ne sagaidāmā atalgojuma dēļ, bet, lai tā karalim noteikti sagādātu lielu prieku.