5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[4] Bet Dievam Kungam tagad patīk pakāpeniski sākt ļaut pavisam ārkārtējus atklājumus paveikt nevis
priesteriem, bet pavisam neciliem cilvēkiem, caur kuriem cilvēki tiks ievesti ļoti ārkārtējā kultūras stāvoklī.
[5] Pret to priesterība, protams, sāks iekarst pārlieku skaļi un pat ar uguni un zobenu, bet tas viss tiem nedos
nekādu labumu – jo stiprāk tie sāks cīnīties pretī, jo atkailinātāk tautai tiks redzamas viņu patmīlīgās un
valdītkārās, ļaunās kārības, caur ko tad arī zudīs tās ticība un uzticība viņiem.
[6] Jo, pie kā tikai vienreiz atklāj, ka viņš ir gribējis krāpties, uz to turpmāk vairs nepaļaujas, jā, pat tad ne, ja nu
viņa lieta patiešām būtu pavisam reāla un patiesa; jo baidās no kāda, dibenplānā apslēpta, lūroša ļauna nolūka.
Tādēļ ar priesterību, kas caur savu ļauno dedzību reiz ir galīgi atklājusi savu nožēlojamo būtību, būs ne tikai pa
daļai, bet pilnīgi pagalam.
[7] Dievs Kungs savā kārtība uz mūžību ir iekārtojis tā, ka viss sliktais un nepareizais vienmēr pats iznīcina
sevi; un, jo vairāk tas sāk tiekties pēc vienvaldības, jo ātrāk tas sevi iznīcinās.
[8] Visa šīs Zemes cilvēku ļaunā darbošanās līdzinās vaļīgai mašīnai, kas kļūst nelietojama jo ātrāk, jo
nepārtrauktāk un čaklāk tā tiek lietota. Arī cilvēka ķermenis nolietojas un pats sevi iznīcina jo ātrāk, jo kaislīgāk
tas darbosies patmīlīgā nolūkā.
[9] Tādēļ tas patiesam dzīves filozofam nav vairs pamats, kā dēļ neticēt patiesan Dievam, jo viņš redz visus
priesterības ļaunos darbus un lietas, kuru dēļ viņa tīrais prāts varētu pavisam apgriezties otrādi. Jo Kungs visu to
tā pielaiž – pirmkārt, lai caur to tīrais prāts tiktu jo vairāk pamodināts īstai darbībai, un otrkārt, lai tā ļaunais
sevi jo ātrāk izpostītu, un tā nosodītu sevi galīgi.
[10] Dienā neviens nemeklē gaismu un pat nenovērtē tās patieso vērtību, jo nekur nespiež nakts nasta. Dienā var
labi staigāt, jo redz katru grāvīti, katru akmeni uz ceļa un var izvairīties no katra bezdibeņa, ko visu var jau no
tālienes saskatīt. Bet pavisam akli tumšā naktī lieta ir jau citāda – tad tikai ar lielām pūlēm un augstākā mērā
uzmanīgi var tikt uz priekšu.
[11] Cik vajadzīga nu ceļotājam ir pat maza gaismas liesmiņa, kas viņam knapi apgaismotu taku tikai dažu soļu
attālumā, un ar cik lielām ilgām gaismai draudzīgais ceļotājs tuksnesī gaidīs nākamo rītu!
[12] Un redzi, tieši tā iet garīgajiem gaismas draugiem garīgās nakts vidū, kurā pa lielākajai daļai zemiskie
mantas- un –valdītkārie priesteri ir ieveduši bieži pārāk vieglprātīgos cilvēkus. Bet, jo tumšāks kļūst, jo vairāk
tiek sajusts gaismas trūkums, un jo augastāk tiek vērtēta garīgās gaismas patiesā vērtība.
[13] Cilvēki, kas reiz jau no šūpuļa sākot, ir padarīti pilnīgi tumši, tie nemana garīgās gaismas trūkumu, un jūtas
pilnīgi apmierināti zem savu priesteru aklajiem mierinājumiem, kas vienmēr prot tiem pasatāstīt veselu
daudzumu uzmundrinošu stāstu par gan sen jau mirušiem, bet pēc priesteru moteikumiem reiz ļoti dievbijīgu un
uzticīgu cilvēku dzīvēm, un tas viss tiek iekrāsots ar iespējami svaigām krāsām. Tas pilnīgi un galīgi nomierina
totāli aklos; tie aiz aizkustinājuma pat bieži raud un tiek noskaņoti pavisam omulīgi, kas, dabiski, priesteriem
nekad nesagādā nekādas raizes.
[14] Šādi cilvēki, tā sakot, akli tumšās nakts spiedienu sajūt tikpat maz, kā pilnīgi akls dzimis cilvēks jebkad ir
sajutis vienalga, cik tumšas nakts spiedienu; viņam nekad Saule ne uzlec, ne noriet. Bet pavisam citādi nakts
spiež to, kas bija pieradis pastāvīgi staigāt mūžīgās patiesības dienas gaismā, un tad viņam, kā labākajam
dziedonim, nu ir jāsāk kaukt kopā ar vilkiem, ja viņš grib aglabāt sev veslu ādu!
[15] Tagad stādies sev priekšā situāciju, kurā dažiem redzīgajiem ir jāatrodas draudzē, kurā visi ir akli! Un
viens no redzīgajiem iesāk aprakstīt gaismas lielo brīnišķīgumu un tās lielisko krāsu spēli. Aklie drīz pavēlētu
viņam klusēt un apvainotu viņu par nekaunīgu un ļaunprātīgu meli, kamēr viņš pats taču būtu vairāk kā rokām
taustāmi pārliecināts, ka stāsta pilnīgu patiesību! Saki man vai padomā, kā te redzošajiem pamazām kļūtu ap
sirdi, un īpaši tad, ja redzošajiem būtu vislabākie līdzekļi, kā lielāko daļu draudzes aklos padarīt atkal par
redzīgiem, ja tikai tie to gribētu?! Kā tev te būtu ar tavu tīro prātu?”
47. Nakts augļi un garīgās gaismas augļi.
[1] Roklus saka: „Tas būtu visizmisīgākais stāvoklis, un piedevām vēl ārstam! Te jau būtu tūkstoš reižu labāk
neeksistēt, nekā dzīvot redzošam starp aklajiem, kas ir pilni neuzticības, iedomības un augstprātības. Bet tev ir
taisnība, mīļais, augsti gudrais jaunekli! Pasaulē nu reiz ir tā un ne citādi; tādēļ pēc manām domām ir labāk
atstāt aklos un cik vien iespējams, izvairīties no ikviena kontakta ar viņiem. Ja tad tādēļ viņi paliks bez neviena