5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

ar to mēnešiem, un noturēt tos neizmērojami plašās orbītās riņķojumā ap sevi. Vienu šādu patieso sauļu
monarhiju Es, ar labu pamatu, saucu par galaktiku (Huelsenglobe).
[14] Par „globu” to pilnīgi pamatoti var saukt tās pilnīgi apaļā veidola dēļ; bet miza vai čaula (Huelse) ir visi
debesu ķermeņi tajā, jo tie visi aptver notiesāto garīgo dzīvību. Un beigu beigās, pati šī nesēja – globe jeb
galaktika, ir „universālčaula”, jo tajā esošās eons reižu eons saules, kas uztur noteikto kārtību, izskatās kā totāli
ietvertas čaulā. – Saki Man, Matael, vai tagad tu esi Mani sapratis skaidrāk, nekā pirmīt?”
116. Cilvēka atziņas nepietiekamība. Mierinājums Dievišķajā Mīlestībā.
[1] Mataels saka: „Es Tev pateicos, ak Kungs, par šo plašāko izskaidrojumu; jo tikai caur to es tagad esmu
dabūjis diezgan gaišu jēdzienu par vienu galaktiku, un pagaidām es esmu ar to pilnīgi apmierināts. Bet tas, kas
attiecas uz bezgalīgi daudzajām, līdzīgajām kaimiņienēm plašajā Radības telpā, patiesībā mani vairs pilnīgi
neinteresē, jo es domāju, ka vienam cilvēka garam jau ar vienu vien būs pilnīgi pietiekami uz mūžību mūžībām.
[2] Es tagad pieņemu tikai šo mūsu mazo Zemi. Cik ilgi gan cilvēkam būtu, ko pūlēties, lai visu tās virsmu
apceļotu no punkta uz punktu pa sauszemi un pa ūdeņiem?! Es ticu, ka piecu vai sešu gadu tūkstošu būtu par
maz, lai varētu teikt – nu uz visas plašās Zemes nav vairs neviena punkta, ko nebūtu minusi mana kāja! Ja tad
tam vēl pierēķinātu laiku nopietniem iepriekšējiem pētījumiem un arī ar to nepieciešami saistītās miera un
izklaides stundas, kas, patiesi, arī nevar tikt izlaistas pastāvīgajā, ārkārtīgi patīkamajā, Tavu lielo brīnumdarbu
aplūkošanā, kad šur un tur atkal ir debešķīgi aizgrābjoši skaisti apvidi un ainavas; un pat pārāk bieži kādā
pārlieku piemīlīgā apvidū labprāt uzkavētos gadiem ilgi, - jā, tad jau vien šīs Zemes apskatīšanai būtu vajadzīgi
vairāki gadu tūkstoši!
[3] Bet cik ilgi tad būtu jāuzturas tikai uz šīs Zemes, ja būtu iespējams caurskatīt arī neskaitāmi daudzās šīs
zemes iekšējās telpas?! Tam nepietiktu pat vesela miljona gadu, un īpaši, ja lielajās, iekšējās dabas darbnīcās
drīkstētu novērot dabas garu darbošanos pie neskaitāmi daudzajiem viņu darbiem, gūstot ieskatu, kā tie
principiāli izceļas un nonāk līdz savai pilnai attīstībai, kā tie rodas un tad atkal pāriet pavisam citās lietās un
formās!
[4] Jā, ja arī to pievienotu šīs apskates laikam, tad ar šo Zemi vien, skaitot pēc arābu veida, varētu nodarbopties
daudz vairāk par tūkstoš miljoniem Zemes gadu, protams, tādā veidā, kā to dara laikā un telpā ierobežotais
cilvēks. Un tikai tad tas ar labu sirdsapziņu varētu teikt – tagad Zeme man ir punktu pa punktam pazīstama uz
vislabāko gan pēc būtības, gan arī visdažādākajās praktiskajās norisēs no orgāma līdz orgānam!
[5] Tūlīt pēc Zemes uzmanība būtu jāpievērš Mēnesim. Tā pilnīgai iepazīšanai būtu nepieciešami kādi daži
simttūkstoši zemesgadu. Tikai pēc tam būtu pienākusi apskates un izpētes kārta citām, bieži daudz lielākām,
planētām. No tām to svešatnīguma dēļ un droši, vēl brīnumainākā veidojuma un to lielbrīnumu dēļ, beigās
nevarētu šķirties neskaitāmus gadu tūkstošus ilgi.
[6] Tikai tad nāktu lielā Saule ar ar tās bezskaita visbrīnišķīgākajiem un greznākajiem gaismas laukiem! Es
domāju, tur paliktu uz veselu mūžību un, noteikti, dabūtu vienā laidā redzēt un pētīt arviem un atkal ko jaunu.
Ja vēl pieņem, ka tās cilvēki ir augstākā mērā skaisti, gudri un draudzīgi, tad jā, jā, te par kādu tāākiešanu pat
domas neienāktu prātā! Visai lielajai arābu skaitļu sistēmai nebūtu vairs ciparu, ar kuriem izrunāt uzturēšanās
laiku, kāds vajadzīgs visas lielās Saules izpētīšanai un izgaršošanai!
[7] Nu, te cilvēks būtu „gatavs” jau ar pirmo mazāko planetārsauli! Un viņam paliktu vēl eons reižu eons sauļu
pāri, kuru starpā ir arī pārāk lielās centrālsaules! Nu, izbeigsim! – Tikai, lai pilnīgi iepazītos ar šo vienu
galaktiku, būtu nepieciešamas veselas un pilnas mūžības! Kas šeit varētu un gribētu kaut tikai iedomāties vēl
kādas nākamās galaktikas pētīšanu? Tādēļ man ir jau no šīs vienas vairāk kā pilnīgi pietiekami uz visu mūžību,
un visas neskaitāmās citas es noteikti ļoti labprāt atstāju citiem, augstākiem gariem izpētīšanai! Man arvien
vairāk sāk griezties galva pat tad, ja es iedomājos tikai par vienu vienīgu!
[8] Ak, Kungs, Tava Mīlestība ir mans vislielākais mierinājums, un tajā es atrodu savu vietu; bet Tava vara un
gudrības grandioizums aprij mani kā milzīgā vaļa rīkle kādu niecīgāko kukainīti, kas bija un vairs nav! Tavā
lielumā, ak, Kungs, Tu esi visbriesmīgākā visu aprijošā ugunsjūra; bet Tavā Mīlestībā Tu esi pats medus! Tādēļ
es palieku pie Tavass Mīlestības; bet Tavas varas un gudrības lielums lai ir, vismaz priekš manis, tikpat kā