5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

bērnus! Kungs, es esmu Tavā varā ar visu savu dzīvību: ja tu šejienes vietā atrastos Romā, un būtu romiešu
priekšā darījis tādu zīmi, tad nebūtu it neviena cilvēka, kas nepiešķirtu Tev visaugstāko Dievišķo godināšanu!
Bet Tu pazīsti Tavu plānu un zini savus celus, un tādēļ ir arī vislabāk tā, kā Tu to esi norīkojis un noteicis!”
[3 Beidzot arī Mana Jara, kas līdz šim bija klusējusi kā pelīte, teica: „Romas dēļ, tu lielais vietvaldi, esi pavisam
mierīgs! Patiesie romieši gan, jā tie man vēl patīk; bet Romā ir arī ļoti daudz elku priesteru, kas visi atrodas zem
tā saucamā „Pontifex Maximus”! Tie tur tautu aiz sirdsapziņas apkakles maisā, un ar saviem Hades un pat
Tartarus sodiem, no kuriem pēdējam kādā visbriesmonīgākā veidā it kā jāpastāv pavisam mūžīgi! Vai tam, kas
uzdrošinātos iedurt šādā lapseņu midzenī! Patiesi, tam visīsākā laikā izietu pavisam nožēlojami slikti! Es ticu,
ka jūsu priesteri te būtu vēl tūkstoškārt sliktāki kā mūsu templieši, kas taču vēl joprojām uz muguras un uz
krūtīm vēl nēsā Mozu un praviešus, lai gan pa lielākai daļai tikai no galvas. Bet jūsējiem arī no galvas nav nekā;
visa viņu rīcība ir augstākā patmīlība un visneapvaldāmākā kārība valdīt pār pilnīgi visu.
[4] Divi Romas pakārtotie priesteri man stāstīja, kad īrēja pie mums divas istabas, ka Pontifex maximus esot tik
augsta būtne, ka tas Zevs, kas vismaz vienreiz gadā apciemojot P.m., viņa priekšā paklanoties trīs līdz septiņas
reizes, pirms uzdrošinoties ar savu visaugstāko Zemes vietnieku parunāt kādu vārdu un šim pārstāvim
visaugstākajā godbijībā nodot kādus jaunus likumus Zemes mirstīgajai tautai.Protams, Zevs negodinot P.m.
sevis dēļ, bet gan dumjo mirstīgo dēļ, kuriem no tā esot jāatzīst, cik ļoti neizteicama un augsta godība un
majestāte piemīt visaugstākā Dieva visaugstākajam Zemes vietniekam.
[5] Viņš uz Zemes esot Kungs pār visiem ķeizariem, karaļiem, firstiem, karavadoņiem un daudzām citām
vislielākajām godībām. Tad viņa ārkārtējā varā esot visi elementi. Kad viņš ar savu svētāko kāju dusmīgi
uzdauza pa zemi, tad tā no bailēm trīcot kā apses lapa visniknākajā vētrā, un Zemes kalni sākot spļaut uguni, tā
atbalstot saniknoto P.m., lai viņš jo bagātīgāk atdzesējot savu mūžam taisnīgo atriebību Zeva vārdā.
[6] Tikai no viņa atkarājoties labie un sliktie gadi. Kad viņš svētot zemi, tad visa Zeme dodot pārbagātīgas
ražas; bet ja viņš zemi nesvētījot, tad ražas uz zemes esot liesas, - un, ja viņš gribot zemei izrunāt kādu
nolādējumu, tad jau gandrīz ar visu būšot gals klāt, un pār zemi nākšot karš, bads, sērgas un vēl tūkstoš citas
visnedzirdētākās mocības! Izņemot Zevu, visiem citiem Dieviem esot viņam jāpaklausa; nepaklausības
gadījumā viņš varot tos uz simt gadiem izraidīt no Zemes, kas gan nekad nenotiekot, un nenotikšot arī nākotnē,
jo visi dievi esot pārāk dziļi un dzīvi pārliecināti par P.m. visaugstāko godību.
[7] Tomēr P.m. esot trīskārša pamatvara: vispirms pār visiem dieviem, izņemot Zevu, ar ko, bez šaubām, viņš
stāvot uz vienāda rangu līmeņa, otrkārt, pār visu Zemi un tās elementiem, un beidzot treškārt – pār visiem
cilvēkiem, dzīvniekiem un kokiem, krūmiem un augiem. Bez tam viņš pavēlot arī pār visām planētām un
zvaigznēm, viņa rokās esot mākoņi, vēji, zibeņi, pērkons, lietus, krusa un sniegs, un jūra pastāvīgi trīcot viņa
bezgalīgās varas priekšā!
[8] Un tādā veidā tie divi romiešu priesteri man stāstīja vēl daudz ko līdzīgu par savu P.m. Kādu brīdi es
domāju, ka viņi atļaujas ar mani tikai kādu nelaicīgu joku; tomēr, diemžēl drīz es pārliecinājos, ka abi nerri to
visu ņēma pavisam nopietni. Jo tad, kad es viņiem sāku stāstīt par Ābrahāma, Īzaka un Jakoba Dievu un Viņa
darbiem, tad viņi uzsāka mani itin braši izsmiet, un uz dzīvāko man apliecināja, ka es esot totāli maldos un
nepareizībā; jo viņiem esot tūkstoš pierādījumu pret vienu tam, ka viss esat tā, kā tie man tikko esot apstāstījuši.
[9] Es viņiem jautāju, vai tie zinot, vai P.m. est mirstīgs vai nemirstīgs.Uz to viens mazliet pārsteidzīgi izmeta,
ka Zemei viņš gan vēl esot mirstīgs; bet, tiklīdz viņš nomirstot, tad Zevs viņu tūlīt uzņemot augstākajā Elīzijā,
kur tad viņš simt gadu pēc kārtas ēdot pie Zeva galda, un caur to tad beigās pats kļūstot par patiesu dievu starp
dieviem. Otrs šim stāstam negribēja piekrist; un tas tūlīt koriģēja tā: „Nu tu atkal esi sapļāpājis kopā vienu
Ģermāņu zābaku! Kopš kura laika tad kāds P.m. ir bijis mirstīgs?! Tas, ko tu par viņu esi sastāstījis, attiecas uz
mums, apakšpriesteriem, un īpaši, ja mēs neesam pratuši pilnībā iegūt P.m. labvēlību; P.m. nemirst nekad un
nevar mirt, jo Zevs viņam uz visiem laikiem ir piešķīris nemirstību! Redzi,” viņš teica tālāk, „es pazīstu jau
ceturto, un no visiem četriem vēl neviens nav nomiris, un tomēr uz troņa sēž vienmēr tikai viens nemirstīgais,
un nevis četri, lai gan visi četri ir pilnīgi nemirstīgi, jo neviens P.m. nekad nevar nomirt, kā arī nevar zaudēt
visaugstāko troni uz Zemes!”
[10] Beidzot atkal es teicu: „Bet tas taču ir neiespējami! Kā gan četri var būt viens un viens savukārt četri?! Tas
nu gan man izskatās kā ģermāņu zābaks! Īsi”, teicu es, „jūsu P.m. jūs esat apzīmogojuši par īstu pasaules nerru,
un citādi viņš ir tikpat labi mirstīgais cilvēks, kā mēs visi, un viņa vara vispirms pastāv ķeizara ieročos, novārtā
atstātas tautas lielā dumjībā un aklumā un beidzot, vienā vissliktākajā burvestību paveidā; jo ir viegli darīt