5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

esam ļoti izsalkuši, un tad mums pilnīgi pietiek ar kurvi un mūsu rokām; viss cits ir pats par sevi saprotams! Es
vēlu, lai jums šīs vienkāršās pusdienas ietu labumā.”
174. Brīnumdarošā ticība.
[1] Es zvejniekam saku: „Aziona, tev taču dzīvoklī ir jauna krūze, liec to piepildīt ar ūdeni un atnest šurp!”
[2] Aziona, dzirdot tādu Manu uzrunu, izpleš lielas acis un, pavisam izbrīnījies, saka: „Manu vārdu Tu, protams,
kaut kur varēji uzzināt, bet kā tu zini, ka man pieder jauna krūze, kas ir mans lielākais dārgums? To nezina pat
mani kaimiņi, bet Tu kā galīgs svešinieks, to zini? Ak, atļauj, tas man jau sāk kļūt par pasaciņu! Vai, varbūt,
kāds no maniem bērniem ir jums slepeni atklājis manu krūzi? Protams, ne jau pati krūze ir tas svarīgais, - tā ir
no akmens, un mūsu zemē tādu ir bezskaita daudz; bet ārkārtīgi svarīgais ir tas, ka Tu zini, ka manā dzīvoklī,
labi uzglabāta, atrodas jauna krūze!”
[3] Es saku: „Arī tas nav nekas svarīgs, jo ko tādu var taču uzzināt! Bet vairāk svarīguma ir tajā, ka tu tagad iesi
un Man, izslāpušajam, izpildīsi Manu prasību!”
[4] Tagad Aziona ātri aiziet un atnes krūzi, pilnu ar svaigu ūdeni. Bet krūze bija no vislielākajām, un tajā iegāja
labs ceturtdaļspainis ūdens, tā, ka bija, ko celt, lai to pieceltu pie mutes. Kad piepildītā krūze stāvēja mūsu
priekšā uz akmens plates, tad Es svētīju ūdeni, un tas kļuva par vīnu.
[5] Es dzēru to un tad pasniedzu saviem mācekļiem un, kad tie bija padzērušies, Es pasniedzu krūzi Azionam un
teicu: „Padzer arī tu no tā, lai arī tu sajustu šī ūdens labumu, ko tu mums esi šurp atnesis savā jaunajā krūzē!”
[6] Aziona saka: „Vai tas varētu būt slikts un bojāts?! Es krūzi esmu trīs reizes izskalojis, un mans klints avots
dod vistīrāko un labāko ūdeni visā apkaimē! Bet tomēr es to gribu nogaršot, vai tas nav pieņēmis kādu garšu no
jaunās krūzes!” Viņš pagaršo vairākus kārtīgus malkus, un tad , pavisam izbrīnījies, saka: „Jā, bet kas tad tā
atkal ir par burvestību?! Tas taču nav nekāds ūdens, tas taču ir vislabākais vīns, pak kuru labāku es nekad
neesmu jutis uz savas mēles! Sakiet man taču, kā jūs to esat dabūjuši gatavu! Nē, ūdeni pārvērst par vīnu, ak, tas
taču nekad nav noticis! Patiesi, jūs neesat nekādi galilejieši, bet vai nu ēģiptieši vai persieši; jo starp jūdiem vēl
nekad nav bijis tāda burvja, kas būtu spējis ūdeni pārvērst par vislabāko vīnu. Ak, sakiet man taču, kā tas ir
iespējams! Par to es gribu divdesmit gadus būt jūsu vergs!”
[7] Jānis, kam Es biju devis zīmi, saka: „Mans draugs, tam nav vajadzīgs nekas cits, kā tikai visstiprākā ticība
un griba! Kam ir tāda ticība, tas nepieļauj nekādas šaubas, un tas tad var teikt tam augstajam kalnam – pacelies
un iegāzies jūrā!, un notiks tas, ko viņš ir ticējis un runājis! Tas tev ir viss absolūti vispatiesākais izskaidrojums
un pamācība, kā un ar kādiem līdzekļiem var tikt izdarītas tādas lietas! Un tādēļ nav iespējams tev dot kaut kādu
citu, jo nekādas citas vispār nav.”
[8] Te Aziona izpleš vēl platākas acis un saka: „Draugs, es pat nezinu, kas ir ticība, - kā tad es varētu kaut kam
ticēt?! Ko tad jūs saucat par ticību?”
[9] Jānis saka: „Ja mūsu priekšā ir kāds patiess vīrs, un viņš stāsta mums te šo un te to, ko mēs agrāk nekad
neesam ne dzirēdjuš, ne piedzīvojuši, un pieņemam viņa izteicienus kā pilnīgu patiesību, un nešaubāmies ne par
viena viņa vārda patiesību, - tad mēs ticam vispatiesīgākajam vīram; un tādēļ, ka tas, kam mēs ticam, uz
visnoteiktāko arī ir pilnīga patiesība, tad mēs arī to, ko ticam, pārnesīsim darbos, un tad tā arī būs tieši tā
darbīgā, brīnumu pilnā ticība, kurai nav neiespējama neviena lieta, kas atrodas savā, sevi pašu izteicošās
patiesības, sfērā, kam vienmēr ir jābūt realizējamai. – Vai nu tu zini, kas ir ticība?”
[10] Aziona saka: „Jā, tagad es to zinātu gan pavisam labi, bet kā panākt, lai es zinātu, ka tas, kas man liek
priekšā kaut ko ticēšanai, arī pilnīgākajā notietnībā ir patiesīgs vīrs? Ticēt, ka viņš tāds ir, tikai tāpēc, ka
apmēram tā izskatās, nebūtu gudri un būtu sodāmu vieglprātība, kas pēc manām domām, būtu vēl daudz sliktāk,
nekā nekāda ticība! Tātad, kā panākt to, ka šo vīru, kuram vajadzētu un gribētu ticēt, iepazītu tā, ka viņš, patiesi,
ir vispilnīgāk patiesīgs, un, ka no viņa mutes var visnešaubīgākā veidā ticēt visam?”
[11] Jānis saka: „Priekš tā jau ikkatram, kaut mazliet labākas gribas, cilvēkam ir pietiekami prāta un sapratnes,
lai ar šo vīru uzņemtos pienācīgu pārbaudīšanu; jo tikai muļķis pērk kaķi maisā! Tu man jautā pārbaudīšanas
līdzekli – un tieši pašlaik pats to pielieto pie manis! Par tevi es jau sen iepriekš esmu pārliecināts, ka tu nekādu
kaķi maisā nepirksi!”