5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[5] Bet, tā kā nu šī pilsēta pirms pāris dienām ir kļuvusi par liesmu upuri, tad, dabiski, arī šī tirgošanās ir
sasniegusi savu galu, un mums visiem tagad šais četrās dienās, mums par lielu prieku, ir vajadzējis mācīties
piedzīvot, ka var dzīvot arī bez sāls, ja reiz kāda neredzama dabas vara mūs ir nolādējusi dzīvošanai.
[6] Jo es un mēs visi uzskatām dzīvi par vispārējās, lielās dabas sodu mums par atdalīšanos un mazās dabas
izveidošanu, kuru pārstāvam mēs, atdzīvinātās būtnes. Domājošai būtnei, kas sevi apzinās, ir jāizjūt visi dzīves
kairinājumi, lai tad beigās jo sāpīgāk caur drošu nāvi tai būtu no šīs dzīves jāšķiras. Tādēļ patiesa gudrā lieta,
kuras piesātināti mēs visi esam, ir – jau agri iemācīties pilnīgi nicināt visbezvērtīgāko, un nāvi uzskatīt par
samierināšanos ar lielo dabu, un to uzskatīt par katras dzīvās būtnes vislielākao laimi! Un, kad cilvēks tajā lietā
jau ir kļuvis liels un stiprs, tad līdz ar to pašu viņš arī ir sasniedzis vienīgi patieso un vislielāko dzīves laimi!
Tad viņš dzīvo pavisam apmierināts un pavisam cauri un cauri ilgojas pēc nāves, kas ir katras dzīvojošas būtnes
vislielākais draugs.
[7] Mums ir patiess prieks par ikvienu, kam mēs ar saviem vismazākajiem līdzekļiem varam izdarīt kādu
pakalpojumu; bet, aiz labiem un dziļi patiesiem iemesliem mēs arī jūtam līdzi katram cilvēkam, kas nežēlo
nekādas pūles, lai pasaulē sasniegtu kaut ko. Kādēļ sevi mocīt un rūpēties par kaut ko, kas pastāv burtiski tikai
no šodienas līdz rītdienai? Bet, kas mums grib uzmālēt kaut ko citu, tiem mēs tikai parādām mirušo kapus, no
kuriem vēl neviena būtne nav jaunatdzīvinātā veidā izgājusi! Kas tu reiz biji, tas tu būsi atkal, un tas ir – zeme
par barību laimīgajiem augiem, kas ir, bet nejūt, ka viņi ir, un viņi nedomā, ka tiem būs jāiznīkst. Ak, cik liela
un svēta ir nedzīvošana, salīdzinot ar sevi skaidri apzinošos dzīvi!
[8] Arī jūs izskatāties pēc pavisam labi situētas mākslinieku sabiedrības, kas pūlas sev izcīnīt tā saucamo
pzsaules laimi!? Mēs, pavisam laimīgie, varam jūs tikai nožēlot, ja jūs patieso dzīves laimi mēģināt meklēt uz
kāda cita lauka, nekā tikai uz tā, kur vienīgi tā ir paliekami atrodama. Palieciet šeit un uzbūvējiet sev mazas
būdiņas dzīvošanai, līdzīgas mūsējām! Apmierinieties šajā neko neizteicošajā un neko nenozīmējošajā niecības
dzīvē ar iespējami pašu mazāko, un tikai tad jūs pakāpeniski sāksiet saprast un pazīt, cik ļoti pareizi un patiesi
ir tas, ko es jums tikko esmu izstāstījis!
[9] Un tu, galvenais runātāj, arī aptversi, ka šīs manas reālās zināšanas ir nesalīdzināmi vērtīgākas, nekā tava
cietā un nešaubīgā pilnā ticība! Ko tā tev līdz, ja tu ar savu pilno ticību pārceltu veselas kalnu rindas, bet beigās
arī tev būs tāpat jāmirst un jāpāriet nemūžam nebeidzamā neesamībā? Mēs visi neesam nekas cits, kā lielās
dabas spēle starp Zemi, Mēnesi un Sauli! Starp šiem trijiem veidojas nejauši likumi, un to sekas momentā
atdzīvina Zemes virsmu. Aklie vāji atdzīvinātie, bez šaubām, to nesaprot; bet mēs, kas esam caurceļojuši caur
ļoti daudziem Saules stariem, esam to iepazinuši un, ar labāko sirdsapziņu pasaulē, varam to darīt zināmu
ikvienam – kas ir dzīve, un ko no tās var sagaidīt!”
[10] Te Aziona apklusa.
176. Johannes atklāj Azionas dzīvi.
[1] Bet Jānis teica: „Es brīnos par tavu runīgumu un par taviem dzīves uzskatiem, kas daļēji, patiešām, nav
nemaz zemē metami. Bet tajā ziņā, ka tu domā, ka dzīvei nav pilnīgi nekādas vērtības, un ka tā esot tikai lielās
dabas spēle, - patiesi, tur tu vareni kļūdies! Vai tad tu nekad neko neesi dzirdējis par Dievu, kas ir radījis no
sevis ārā Debesis un Zemi un visu, kas te ir? Ir taču pavisam viegli visā saskatīt zināmu kārtību: dzīvnieka
locekļu mērķtiecīgumu, un vēl vairāk – cilvēka! Cik labi ir izrēķināta acs un auss!
[2] Vai tu, padomājot kaut mazliet augstāk, vari pieņemt, ka to visu ir paveikuši tikai pavisam miruši un dzīves
mēmi likumi vieni paši?! Te, neskatoties uz tavu šķietamo vislielāko gudrību, tu esi ļoti trūcīgs uzskatos, un
man ir ļoti viegli aptvert, kādēļ tu šo zemesdzīvi atrodi par tik ļoti nicināmu un bezvērtīgu! Tu ar saviem
biedriem gan esi, ar dažām ievērojamām grūtībām, apceļojis daudzas zemes, esi daudz redzējis un piedzīvojis, -
bet par dzīves labāko daļu tu vēl nekad neesi sajutis rūpes!
[3] Sākumā tu sevi esi upurējis tikai dzīves materiālajai labklājībai. Tikai lieta negribēja, kā jau tas pasaulē
nereti notiek, kļūt laimi sološa; jo pārāk teicams māgs tu tieši nebiji, tādēļ, ka priekš tā tev bija daudz par maz
tās ārējās pasaules gudrības, ar kuru vien var pasauli no lēkta līdz rietam tā īsti apmuļķot. Un tā tu, agrāk tik
bieži izsapņoto, zemesdzīves laimi nevarēji ar savas mākslas, kas, teiksim, nebija pārāk tālu tveroša, palīdzību,