5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

Mūsu biķeri tika piepildīti līdz malām. Visi dzēra uz jaunās Debesu mācības labu iedibināšanos, un nevarēja
vien pietiekami noslavēt un nocildināt vīna labumu.
[2] Roklus un viņa biedri, kas sēdēja pie mūsu galda, lai arī pie tā papildinātās daļas, šķērsām pretī esošajā pusē,
tika arī apgādāti ar šo pašu vīnu, tāpat pakāpeniski arī visi citi ciemiņi, kas ir pats par sevi saprotams; mēs visi
itin knaši ķērāmies pie biķeriem, un pie tam netika saudzēta arī labā maize.
[3] To pamanīja farizeju galds, kas bija blakus mūsējam, un pie kura sēdēja piecdesmit farizeji ar viņu galveno
runasvīru Floranu un viņu augstāko Staharu no Cezarejas Filipi – ka arī Es pats pavisam labi pieķēros gan
labajam vīnam, gan maizei.
[4] Un Stahars diezgan skaļi atzīmēja Floranam: „Paskaties taču, kā šis ar Dieva Garu piepildīts būt gribošais
um šķietamais pravietis tači ir īsts žūpa un pamatīgs rīma! Un izskatās, ka viņš nav arī nekāds sievišķā dzimuma
ienaidnieks; jo zināmā, ļoti piemīlīgā skuķe joprojām sēž viņam tik cieši pie miesas, kā abas ausis pie galvas!
Un ja mēs pie tam atceramies savus morālos priekšrakstus, ko mums ir devis Mozus – kas viss cilvēku padara
nešķīstu! Ja viņš patiesām ir tā paša gara pildīts, ar ko bija Mozus, tad taču viņš nevarētu darbos tam runāt pretī!
Hm, hm, tas liek man ļoti šaubīties!
[5] Viņa mācības un darbi gan atklāti liecina, ka viņam ir no Dieva dotas augstākas spējas, nekā jebkad kādam
cilvēkam ir dotas, un, kas dzīvotu pēc viņa mācības, tas nevar iet zudumā Dieva priekšā; bet, ja kas tā dzer un
ēd, kā viņš, tas reiz pēc pastarās tiesas, par ko ir pravietojis Daniēls, diez vai nonāks Paradīzē! Jo stāv rakstīts:
„Netikļi un dzērāji Dieva valstībā neieies!” Kā tev liekas, tu mans vienmēr augsti godātais Floran?”
[6] Florans saka, raustīdams plecus: „Pašreizējā kārtīgās dzeršanas lieta arī man liekas mazliet īpatnēja! Man
visa lieta sāk šķist jau mazliet tāda, it kā es jau mazliet sāktu saost kāda veida labi apslēptu velnišķību! Izskatās,
ka te nav darīšana ar tīri Dievišķām lietām! Hm, hm, redzi, viņš atkal piepildīja vienu biķeri! Ak, ak, tas
nopietni ir jau kas vairāk, nekā tikai īpatnēji! Un tagad maizes gabals pēc dzēriena! Nu, nu, mēs vēl redzēsim,
kādu mācību viņš dod saviem mācekļiem tad, kad būs piedzēries!”
[7] Stahars saka: „Tava piezīme, un jo sevišķi tā par velna saošanu, man šķiet ļoti trāpīga, un tagad man jau visa
šī komēdija liekas ļoti savāda! Mēs gan esam ļāvušies visi sevi pārtaisīt par viņa mācekļiem; bet šādos
apstākļos, pēc manām domām, patreiz būtu vislabākais laiks ar visu enerģiju atteikties no šāda goda, jo man
tagad jau viss izskatās kā labi aprēķināts sātana apžilbināšanas darbs! Daniels taču skaidri un gaiši saka, ka
zināmā laikā pie cilvēkiem nāks varens Dieva pretinieks un tas darīs tādas zīmes, kas pat izredzētos Dieva
eņģeļus varētu pievilt, ja Dievs to pieļautu!Vai galu galā vēl šis te nav tas aprakstītais Dieva pretinieks?!
Draugi, ja tā, tad būtu ļoti ieteicams mums tik ātri, cik iespējams, augšā! – un prom!, jo citādi dzīvais sātans
mūs aiznesīs ar visu ādu un matiem jau nākamajā stundā!”
[8] Ar šādām runām un ilustrācijām piecdesmitfarizeju galds nodarbojās jau kopš tā brīža, kad Es izdzēru pirmo
vīna biķeri. To pamanīja Roklus un viņa biedri, kas visi jau bez tā farizejus „pārlieku mīlēja”.
93. Roklusa asā runa farizejiem.
[1] Roklus, kas bija pilnīgi pārliecināts par Manu Dievišķību, vairs nevarēja uzklausīt šo ļauno runāšanu ar
mierīgu ausi; viņš piecēlās, un apbruņots ar jau diezgan nozīmīgu vīna drosmi, skaļi teica: „Vienā
visārkārtējākajā sabiedrībā uz Zemeslodes, kur Dievs, eņģeļi un mēs, viņa saprātīgie radījumi, esam kopā vienā
kompānijā kā brāļi, cūkām nevajadzētu tikt ierādīts galds un vieta! Protams, noteikti arī cūkas ir Dieva radījumi,
bet tās tikai nepieder cilvēku sabiedrībai! Kāda plānprātīga, vistrakākā muldēšana! Kad izsalkušas cūkas sāk