5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[1] Te Rafaels atgādina Roklusam, vispirms nogādāt vietā dārgo zelta kluci, kuru Rafaels dāvinot viņam.
[2] Mazliet saniknojies, Roklus saka: „Draugs, kad es meklēju cilvēku visaugstāko labumu, tad es pasaules
visbīstamākos mēslus atstāju mierā! Vai saprati, tu, mazliet pārgudrs kļūt gribošais jaunais draugs?! Es dodu tev
savu vispilnīgāko apdrošinājumu, ka es tai mēslu čupai vairs nepieduršu nevienu pirkstu, un tu savam
personīgam priekam vari to atkal pārvērst par to, kas tas bija agrāk!
[3] Vai tad tu domā, ka es kāroju pēc zelta tādēļ, ka esmu grieķis un esēnis? O, te tu maldies vareni! Vispirms
mājās pasaulīga mantojuma veidā man pieder simtreiz tik daudz šī dzeltenā zemes mēsla, kāds ir šeit šis
neveiklais klucis, un tādēļ varu itin labi iztikt bez šī jaunizceptā; un otrkārt, nekad mana sirds nav bijusi
pieķērusies tam; jo, ja es jebkad būtu kārojis pēc pasaules labumiem, tad es nekad nebūtu nokļuvis pie sava
prāta tāda asuma, kas, gan nespējot aptvert pašu visaugstāko, tomēr kādu ceļa gabalu ir tam pietuvojusies, un
jau tikai tādēļ vien ir tūkstoškārt vērtīgāka nekā simttūkstoš šādu zelta gabalu.
[4] Tagad es gan zinu, ka cilvēkam, pētot augstākās garīgās dzīves lietas, nekad nepietiks tikai ar tīro prātu arī
tad, ja tas būtu nez cik ass un tīrs; bet, pilnīgi iztrūkstot šai dvēseles gaismai, cilvēkam būtu vēl grūtāk nonākt
līdz augstāk un dzīļāk esošām dzīves patiesībām! Labi izglītots un kopts cilvēka prāts, pēc manām domām,
vienmēr ir labs ceļa gabals tuvāk mūžīgajai un neiznīcīgajai patiesības pilnībai no Dieva; un apskatot no šī
viedokļa, noteikti arī ļoti vērtīgs, un tādēļ nemaz nav pareizi, ka tu, jaunais draugs, runā par mana prāta asumu,
to tā apceļot!
[5] Redzi, nodegušajā pilsētā klīst vēl daudz cilvēku, par kuru prāta asumu tu noteikti nekad nesūdzētos; bet
kādēļ tad tie nenāk šurpu, tās avis un jēri, lai meklētu dzīves dziļākās patiesības? Viņi visi redzēja šo pusi un arī
varētu gribēt atklāt šo jauno brīnummāju; bet viņiem tas ir vienaldzīgi!
[6] Kas varētu cilvēkam, kas ir domāt nespējīgs, izvilināt kādu interesi? Es saku – nekas, izņemot to, ka tas
skries, lai savam mazliet izsalkušajam kuņģim sagādātu kādu sātīgu kumosiņu. Bet uzliec tu tādam vienmēr
izsalkušajam cilvēkam – nastu nesējam lopam uz galda labu maltīti un tad dari viņa priekšā visbrīnišķīgāko
brīnumu, - un šie nesaprātīgietikai barosies un tavam brīnuam nepievērsīs ne mazāko uzmanību! Un tad, kad
viņu kuņģi būs piepildīti, tad tie kļūst slinki un miegaini, un atkal neievēros tavus brīnumus! Kaut kas tāds krīt
acīs tikai izglītotam prātam, un tas sāk domāt un izdarīt dažādus salīdzinājumus, un neatpūšas tik ilgi, kamēr
nav nonācis pie kāda šī brīnuma izskaidrojuma.
[7] Bet, ja nenoliedzami l;ieta ir tāda, tad kādēļ tu pastāvīgi aizķer manu prāta asumu ar savām piezīmēm?
Redzi, te tu ar visu savu brīnumspēku esi uz viskokainākā ceļa pasaulē!
[8] Ja es gribu patiesi iepazīt Dievu, tad man par to vispirms ir jādomā, un tikai tad jājūt! Bet ko manī var
modināt labāka un garīga sajūta sirdī, ja es esmu kā nesaprātīgais vērsis? Tu norāji mani, ka es dievišķo
Nācarieti meklējot un gribot atrast tikai ar savu prāta asumu; bet es to arī darīšu, lai tev parādītu, ka īsts prāts arī
der kaut kam labam! Bet visumā, es tev esmu ļoti daudz pateicības parādā, un tu esi man īsti mīļš, jo tu esi man
mācījis iepazīt patieso Dievu, un ar to esi man dāvājis tādu bagātību, ko nespēj atsvērt ne veseli zelta kalni; bet
tas, ka tev vēl joprojām ir vēlēšanās iedzelt manam prātam, tas man no tevis nepatīk!
[9] Jo to pat Dieva augstākajai gudrībai ir jāatzīst par pareizu, ka prāts cilvēkam ir nepieciešams sevis paša un,
galvenokārt, no tās izrietošajai Dieva atzīšanai tādā pat mērā, kā acis ir nepieciešamas rezēšanai! Es gan labi
zinu, ka cilvēks pat ar ļoti pamodinātu prātu nespēj un nespēs aptvert pat bezgalīgi daudzas lietas, ko ir
norīkojusi dievišķā, visaugstākā gudrība, kam tā ir likusi rasties, un kas viss notiek un ir; bet, bez zināma prāta
asuma, kas ir spējīgs pārbaudīt un atšķirt, cilvēks tomēr mūžīgi nespēs aptvert neko!
[10] Saka, ka cilvēka gaismeklis esot tikai ticība! Ak, augstās debesis, kas tad ir ticība bez sapratnes? Tā ir
mazgadīgu bērnu šūpuļa gudrība, kas sniedzas pēc Mēness, domājot, ka tas esot apaļš meduskūkas gabals! Un
uz šīs mīļās Zemespatiesi ir pieauguši cilvēki, kas uzskata Mēnesi par gaisā peldošu maizes klaipu, kuru ik
mēnesi paradīzes putni noknābājot, bet tad tas tūlīt sāk augt atkal! Jā, draugs, ko līdz tāda ticība tev, man un
Dievam? Vai nav labāk un cilvēka- un –Dieva Gara cienīgākdomāt, un ar laiku atrast, ka Mēnesim tomēr ir
jābūt kaut kam citam kā maizes klaipam paradīzes putnu pabarošanai?
[11] Mana pamat`teze ir – visu pārbaudīt un paturēt labo un vismaz patiesībai visvairāk tuvojošos tik ilgi, kamēr
no kaut kurienes par to nav saņemta labāka un spilgtāka gaisma; un tā dvēseles gaismas dzirkstelīte, ko sauc par
prātu, tomēr ir labāka nekā akli tumšā māņticība, kurai ir sveša pat kaut mazākā pietuvošanās patiesībai!