5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

laiks jūsu ļaunajai rosībai ierādīt pilnīgi atbilstošas robežas, citādi visa jūdu zeme visātrākajā laikā galīgi
nogrims nāves dūņās!”
[3] Uz šo ļoti trāpīgo vecā, godīgā Markusa piezīmi kādu laiku tu neteici neko, bet pie sevis tu domāji tā –
nolādēts! Nu tagad es esmu jau apdedzinājies! Tā tas ir ar šo skrandaino patiesību! Kamēr melo kā lācis,
pasaulē visur var iztikt pavisam labi; bet vajag tikai piejaukt kādu patiesu vārdu citādi labi sastādītiem meliem,
- un hiēna jau sēž uz spranda! Ko nu tagad lai dara, lai šim romietim atņemtu asumu? Tūlīt es kā hameleons
piedošu sev citu krāsu, un tad lai iet ar visiem velniem, ja es veco romiešu lapsu nepievedīšu pie labākas
pārliecības par mums, jo citādi šī dumjā pļāpāšana var mūs iegrūst vislielākajās nepatikšanās! Nu es, ar pasaulē
visgodīgāko seju, krustām un šķērsām melošu vistreknākajā veidā, un es deru, ka viņš mūs visdraudzīgākajā
veidā apsveiks kā savus jauniegūtos draugus! Tagad tikai ir jautājums – kā atkal uzņemt sarunu?! Nebūs jau
tieši grūti; jo izskatās, ka arī viņš pārdomā, kā viņš mūs ar vēl trāpīgākiem pierādījumiem varētu iegūt savai
lietai un pārveidot !
[4] Redzi, tādas bija tavas domas ostā, un, proti, uz viena no pieciem lielajiem, jaunajiem kuģiem! Drīz tu
saņēmi drosmi un teici Markusam – izskatās, ka tu esi sadrūmis par maniem pirmītējiem izteikumiem! Redzi,
ja es gribētu būt negodīgs un pie tam lapsveidīgi gudrs, tad noteikti es nebūtu ar tevi runājis pavisam atklāti un
nebūtu sevi tev tā rādījis tā, kā es patiesībā domāju un savā iekšienē arī esmu! Jo mēs, farizeji, ļoti labi protam
mēteli grozīt pēc vēja; bet, tā kā tu pēc tā, kā mēs manījām un pēc tavas, varbūt jau kopš bērnības mazliet
ierobežotās atziņas, tomēr ar mums domā godīgi, tad patiesi, būtu pārāk apkaunojoši, ja es tavā priekšā būtu
rādījis dievs vien zina, kādu dievbijīgu un ticīgu masku! Vai mums būtu bijis grūti izskata pēc noticēt uz vārda
visam, ko tu mums par Nācarieti teici? Redzi, tu būtu biijis ar to apmierināts un būtu mūs pievedis pie Kirēnija
kā pilnīgi atgrieztus cilvēkus! Tikai – viens godīgums prasa otru; un tādēļ es runāju pilnīgu patiesību, un tev par
manu iekšējo domāšanu un spriešanu nav palikusi noklusēta ne jota.
[5] Ticēt lietām, kurām šeit ir jābūt notikušām, pašam neesot aculieciniekam, cilvēka pamodinātam prātam ir
ārkārtīgi grūti, pie tam, ja tās vēl stāv tā pilnīgi atsevišķi, vienas pašas, kā līdz šim nemūžam nebijušas lietas,-
tad jau visu savu labāko pieredzi kopumā vajadzētu tīri izmest jūrā! Jo līdz šim neviens vienīgs cilvēks uz visas
pazīstamās Zemes caur visiem laikiem nekad neko tamlīdzīgu nav darījis. Pazīstamos brīnumus un burvju trikus
mēs pazīstam, kā arī to, kā tie tiek izdarīti. Visapkārt ir bijuši cilvēki, kas uz citu daudzu simttūkstošu fona ir
izcēlušies ar savu aso prātu. Viņi dziļāk pazina lielās dabas spēkus, pielietoja tos un līdz ar to turklāt vēl kļuva
par augstāka veida cilvēkiem, kā praviešiem vai pusdieviem, kas tika godināti un - taisni pielūgti. Ap tādiem
ģēnijcilvēkiem drīz un noteikti parādījās arī savs daudzums zinātkāru mācekļu, kas ļoti pulējās iet savu gara
pilno meistaru pēdās. Savā laikā tie bija tikai mācekļi, vēlāk, vajadzības spiesti, paši kļuva par skolotājiem un
pēcmeistariem, kas kopā ar saviem mācekļiem savam pirmmeistaram parādīja lielu godu arī pēc viņa šķiršanās
no šīszemes dzīves, un tas jo vairāk, kad pirmmeistara mācības un darbi izrādījās cilvēkiem arvien labdarīgāki.
Ar laiku no pēcmeistariem izveidojās priesteri, kas savu pirmmeistaru darīja vismaz par pusdievu.
[6] Mēs, jūdi, no tādiem pirm- un –ercmeistariem radījām praviešus, bet ēģiptieši, grieķi un romieši – savus
pusdievus, un tad ar laiku viņi sacerēja klāt, noteikti, visgodājamākajiem pirmmeistariem, pārdabiskus
brīnumdarbus, lai aklajam cilvēku baram viņus vieglāk un ērtāk varētu stādīt priekšā kā augstākas būtnes un
saņemt upurus, kas tad bieži pastāvēja daudzus gadsimtus, kamēr atkal kāds nākamais, vēl lielāks ģēnijs izšļuka
no pamodinātas mātes klēpja, un priesterības izlaidīgo darbošanos ilgi krāptās tautas acīs atklātu tādā veidā, ka
tai uzreiz vajadzēja nonākt pie nešaubīgas sapratnes, ka tā ir krustām - šķērsām krāpta, un ka tās priesteri, un
tāpat Dieva kalpi, ir paši rupjākie dienaszagļi un cilvēku mānītāji, kas pirmmeistara patieso mācību vai nu paši
tikko vairs pazīst tās sākotnējā tīrībā vai arī tie to, ko no tās vēl zina, aiz valstsgudriem iemesliem noslēpj no
nabaga, mierinājumu un zināšanas alkstošajiem cilvēkiem, un zelta un pērļu vietā baro tos ar visādiem
iespējamiem mēsliem.
[7] Jā, ja tāds jaunais lielmeistars tautai, kas jau tā ir kļuvusi daudz aizdomīgāka pret saviem priesteriem, bez
pārāk lielām pūlēm atver acis, tad vecie priesteri ir tikpat labi kā pagalam; tad viņi var vēl kādu laiku turēties
tikai ar dažādu politisku varas triku un viltību palīdzību; bet tautas prātā viņi ir jau kā pilnīgi miruši. Tas tagad
stipri draud arī mums. Lielmeistars ir jau sācis, priekš mums bēdīgi, darboties, un tūkstoši pagriež mums
muguras uz neatgriešanos. Bet to, ka mums, pār kuriem ir sacēlusies vētra, tas nekādi nevar būt vienaldzīgi, tu
noteikti sapratīsi, kā arī to, ka mums ir jāpūlas glābt to, kas vēl ir glābjams. Un, patiesi, būtu dīvaini, ja tu, citādi