5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

zinās tevi atrast. Kas nāks pie tevis un meklēs darbu, tam dod to pēc viņa spēkiem; bet viņiem visiem ir jātiek
sprediķotam arī šim Manam Evanģēlijam, lai no kalpojošajiem vergiem izveidotos brīvi cilvēki.
[10] Kad Es tevi drīzumā atkal apmeklēšu, tev būs grūti atrast laiku, lai ar Manu parunātos; bet tas neko
netraucēs. Jo rīkoties pēc Maniem Vārdiem ir vairāk vērtsa, nekā vienalga, cik daudz runāt un sprediķot.
[11] Jo, kas Manu dzīvo Vārdu, šo jums pateikto Evanģēliju, tikai piekrītoši uzklausa, bet nerīkojas pilnīgi pēc
tā, tam tas nedod neko, un tāds paliek tass pats vecais pasaules nerrs un nekad nenonāk uz zaļā dzīvības zara,
nemaz nerunājot par dzīvības koku!
[12] Kam pieder daudz, kā tagad tev, tas lai arī daudz dod; un kam pieder maz, tas lai dod maz, lai tam, kam nav
nekā, arī kaut kas būtu!
[13] Bet, ja tu starp saviem kalpotājiem vai starp saviem viesiem redzi kādu skopuli, tad izdzen abus ārā; jo
skopais ir kā grauzējs vēzis labāku cilvēku sabiedrībā un tāds piesmirdina cilvēku sirdis ar dusmām un
niknumu! Bet kur būtu kāds cilvēks, kas labā dēļ nekļūtu nikns uz skopuli?! Viņš tādu nicinās un apvainos! Bet
viņa sirds tādā noskaņojumā nekļūs labāka! Tādēļ katru skopuli aizdzen tālu prom no sevis un neļauj viņam
nākt atkal, izņemot tad, ja viņš būtu savu ļauno kaislību pilnīgi uzvarējis.”
168. Par skopumu un taupību.
[1] (Kungs:) „Visi netikumi, kurus cilvēki jebkad uz šīs Zemes ir darījuši, ir ņēmuši savu izejas punktu no
atsevišķu cilvēku mantkārības. Skopums ir visu iedomājamo grēku tēvs. Jo vispirms tiek saskopota kopā liela
manta, un tas tiek darīts ar visiem, lai vai cik sliktiem vai nelietīgiem līdzekļiem; šajos gadījumos te klāt droši
var pieskaitīt krāpšanu, zagšanu un laupīšanu. Un, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, tad tas kļūst augstprātīgs un
valdītkārs, un viņš sāk sevi ļoti nocietināt un nostiprināt, viņš noalgo kalpus un sulaiņus, lai tie dzītu projām
ikvienu, kas neaicināts tuvotos skopuļa, kas nu ir kļuvis liels un augsts, mājoklim. Drīz bagātais sapērk sev vai
visu zemi, kļūst tajā par valdnieku un bieži izspiež no saviem padotajiem visu mantu un rīkojas ar tiem kā īsts
tirāns.
[2] Kad skopulis kļūst pāri visiem mēriem bagāts, tad viņš metas visās iedomājamajās jutekliskās uzdzīves
rokās, pavedina meitenes, pārkāpj laulību un dara vēl citus kauna darbus bez gala un bez mēra. Un tādēļ, ka viņš
ir savas zemes pirmais, tad drīz viņš tā pavedina visu tautu ar savu slikto piemēru, jo tā saka – mūsu kungam tas
ir labāk jāzina, kā mums; ja viņš dara tā, tad arī mēs varam tā darīt! Un tā tādā zemē visi sāk zagt, laupīt,
slepkavot un pārkāpt laulību, un no dievatziņas te nav palikušas vairs ne pēdas!
[3] Aizej uz pasaules zemēm un valstīm un pameklē hronikās, un tu atklāsi, ka visvisbiežāk to valdnieki
sākumos ir bijuši ārkārtīgi skopi, mantkārīgi un liela ienākuma kārīgi cilvēki; parasti tie ir bijuši tirgotāji, kas ar
savām iegūtajām bagātībām ar laiku ir nopirkuši zemes un tautas, un tad tās ar dažādiem vardarbīgiem
līdzekļiem ir padarījuši sev noderīgas. Viņi sev pakļauto tautu, bieži pat labās, ieražas un reliģiju ir tā
izmainījuši, ka tajās vairs napalika ne pēdas no vecās tīrības.
[4] Tādēļ tu, Markus, pirmām kārtām uzmani to, lai šajā tavā, jau drīzākajā laikā cilvēku ļoti apmeklētajā,
iestādē neiezagtos nekāds skopums! Jā, šeit pat pārspīlētai taupībai ir jāpaliek nosodītai, jo tā parasti ir
skopuma dīglis!
[5] Katram lai ir tik daudz, cik viņam ir nepieciešams dzīvošanai; tavā mājā lai ne pie viena neatrodas vairāk!
Privātdāvanas, kuras ciemiņi nereti dos taviem kalpiem, paņem tu drošai uzglabāšanai, un dod tās kalpiem ar
procentiem tikai tad, kad viņi būs kļuvuši veci un dienestam nespēcīgi. Un, ja viņi nomirs, tad sakrātais lai
paliek viņu bērniem un mazbērniem.
[6] Šis padoms, dabiski, attiecas vispirms uz tevi, bet tad arī uz visiem taviem pēctečiem. Bet, ja starp taviem
kalpiem būs kāds izšķērdētājs, tad pamudini viņu uz taisnīgu taupīšanu, un atrauj viņam uz zināmu laiku tavu
labvēlību, un parādi viņam, ka izšķērdētājs daudzkārtēji ir patmīlis, kas ar laiku kļūst saviem brāļiem par nastu
tā vietā, lai viņš vajadzības reizē ar savu godīgi ietaupītpo varētu palīdzēt saviem nabadzīgākajiem brāļiem.
[7] Kas krāj tikai priekš sevis pašiem un plašākajā nozīmē arī saviem piederīgajiem, tas nekrāj Manā kārtībā;
bet kas krāj tādēļ, lai viņam kaut kas būtu, ko vajadzības reizē lietot arī saviem nabadzīgākajiem brāļiem, to Es
slavēju un svētu viņa iekrāto, un viņamnekad nebūs jācieš trūkums.