5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

savienota ar mīlestību, tad tā līdzinās Saulesgaismai ziemeļos. Tā apgaismo Zemi, bet, tā kā gaisma ir bez
siltuma, tad tā neatdzīvina zemi un viss ir sasalis kā nāvē!
[6] Tiesnesis pēc likuma arī meklē pilnu patiesību. Pārkāpējs tiek ar visiem līdzekļiem piespiests atzīt pilnu
patiesību, un tiek ņemti liecinieki zem stingrākā zvēresta. Beigās atklājas pilna patiesība, bet kā labumam un
lietderībai? Arī tā ir patiesība bez mīlestības, tātad gaisma bez siltuma, un tā iziet uz nonāvēšanu! Un redzi, tādu
patiesību esi meklējis arī tu, un pa lielākai daļai arī atradis, - un, bez šaubām, nevis tavai iekšējai atdzīvināšanai,
bet gan tava gara nonāvēšanai, kas ir mīlestība ikviena cilvēka sirdī.
[7] Bet tāpēc, ka tavs gars caur stingās un materiālās patiesības masu bija nospiests līdz nāvei, tad arī tev
nepieciešami vajadzēja pazaudēt jebkādas pēdas par Dieva eksistenci, jo Dievs arī ir tīrā Mīlestība savā
pamatbūtībā, un viņu var aptvert tikai atkal caur mīlestību!
[8] Tā tumši jaušot, tu zināji gan, ka visu būtņu un lietu pamatelements ir mīlestība; bet, kas ir mīlestība sevī, to
tu nezināji, un nevarēji arī zināt, jo tavas jūtas un dvēseles jutekļi nekad nav tās kairināti.
[9] Tavas zināšanas par mīlestības būtību līdzinājās tām, kādas tev ir par zvaigžņu būtību. Tās spīd, bet to
gaisma nedod nekādu siltumu, un tu nevari ne caur ko, kas būtu pazīstams tavam prātam, uzzināt, vai arī to
gaisma rodas no kādas uguns.
[10] No Saules tu jūti siltumu un un spried, ka tai vajadzētu būt kādai ugunij, un, proti, neaprēķināmi varenai, jo
tā spēj sildīt Zemi un to sasildīt pat no tev ne pilnīgi nepazīstama, ārkārtīgi liela attāluma vēl tik stipri.
[11] Par Mēnesi tu apgalvo tieši pretējo, jo tu no šīs zvaigznes vēl nekad neesi sajutis nekādu siltumu. Par citām
zvaigznēm tu neapgalvo neko, jo no to ietekmes tu vēl nekad neesi sajutis neko citu, kā tikai to knapo gaismiņu.
[12] Bet tādēļ, ka tu no zvaigznēm, kas tev izskatās mazas, tavām uztveres spējām esi saņēmis tik maz, tad arī
nekad neviens tavas dzīvības reģions nav tevi zināmā veidā uzaicinājis padomāt par to, kas tomēr ir zvaigznes,
un vai to spīdēšana ir uguns vai nav un, vai tās tomēr ir ķermeņi, vai arī tikai kaut kādi bezsiltuma un bezsvara
gaismas punktiņi.
[13] Un, lai nonāktu pie kaut kāda priekšstata par kādu lietu, nepieciešami par to ir jāsāk reiz domāt. Bet, lai par
kādu lietu varētu pārdomāt ar zināmu dedzību, ir jāciena tās vērtība. Bet vērtība vienmēr ir atkarīga no
mīlestības, kāda ir pret šio lietu.”
61. Mīlestības atziņas spēks. Prāta un saprāta nepietiekamība.
[1] (Kungs): „Mīlestība ir vēlreiz iekšējās dzīvības kairinājuma sekas, uz kuru ir iedarbojusies kāda lieta.
[2] Iekšējā dzīvība ir mīlestība, tātad uguns ar visu siltumu. Ja šī uguns tiek kādas lietas, kurai sevī arī ir uguns,
iedarbības pabarota līdzīgi kā pavarda uguni pabaro labas malkas pielikšana, tad tā sāks dzīvāk degt, un lietai,
kas pati ir degoša, kļūs arvien dzīvības siltāk un rosīgāk. Liesmas kļūs biezākas, to gaisma gaišāka, un dvēsele
saņems daudz gaismas par agrāk tai pavisam nepazīstamu lietu. Un caur to mīlestība uz šo lietu arvien
palielināsies, un no šīs lietas vairs neatstāsies, kamēr tā kļūst cauri un cauri pazīstama un būs iegūta pilnīga
skaidrība, kā ar to ir un ko visu tā satur. Tikai tas notiek vienīgi tad, ja mīlestība uz šo lietu pieaug un kļūst
intesīvāka.
[3] Bet, ja kāda lieta neierosina dzīvību, tad dvēselē paliek aukstums, un tā it nemaz neinteresējas par lietu, kas
pati par sevi varētu būt arī visai ievērības cienīga - tāpat, kā liesma nesniedzas pēc tām pagalēm, kuras atrodas
pārāk tālu no tās.
[4] Tātad cilvēkam ir jātiek kaut kā kairinātam, lai par šo kaut ko nonāktu dzīvības siltās pārdomās. Caur aukstu
patiesību, kas ir tālu zvaigžņu mirdzums, iekšējā dzīvība nekad nevar tikt pamodināta, jo tās iekšējais siltums
caur to tiek nevis paaugstināts, bet gan pazemināts.
[5] Un tu līdz šim visu esi meklējis ar ledusaukstu sapratni, un meklējumu pamudinātājs bija tavs tikpat aukstais
prāts, kas par patiesu nepieņēma neko, ko nevarēja uztvert ar kādu no maņām.
[6] Tā tu meklēji Dievu ar reizrēķinu rokās, tu pūlējies atrast A, bet neatradi pat šī daudz izteicošā burta
pamatlīnijas. Uz ziemeļu sniega un leduslaukiem tu meklēji augus, bet neatradi neko, lai arī sniega spožums
padarīja tevi gandrīz vai aklu.
[7] Ar sniega un ledus laukiem šeit Es domāju auksti spriedošo prātu un vēl aukstāk rēķinošo sapratni, kas nevar
būt spējīgi ne uz kādu iekšēju, garīgu ieskatu, jo tie kā rupji materiāli nespēj ļaut sevi uzbudināt kaut kam tīri
garīgam.