5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[7] Un pat šeit mums ir uzstādītas lamatas, lai arī mūs vai nu ar varu, vai ar viltu atrautu no tempļa lietas, un tam
nolūkam mums tiek rādīts acumirkļa brīnums, kura sagatvošanai slepenībā varētu būt iztērēti daži labi gadi; un
ar to mūs mēģina apstulbināt! Bet, tā kā arī mēs esam ļaudis ar zināmu pieredzi, tad to, nopietni, būs grūti
izturēt! Aklās tautas priekšā ir viegli darīt brīnumus, bet asi redzoša farizeja priekšā – ļoti grūti! Mēs zinām, kas
mēs eam, un kas ir pasaule, un kā tā visur sava izdevīguma labā prot rīkoties ar visiem līdzekļiem, un tādēļ mēs
sakām – šis peldu nams ar ļoti brīnišķīgi iekārtotajiem dārziem un ar šo ostu dara romiešu kungiem kā non-plusultra
(ekskluzīviem) arhitektiem visu godu arī bez tā, ka mums to vajadzētu uzlūkot kā acumirkļa brīnumu!”
163. Farizeju vadoņa materiālistiskā ticība.
[1] (Kirēnijs:) „Te Markuss ar saviem vispatiesajākajiem apgalvojumiem mēģināja tevi novērst no tavām
neskaidrajām idejām, bet tu, pavisam draudzīgi smaidot un uzsitot uz pleca, viņam teici – jā, jā, mīļais draugs,
es jau neļaunojos uz tevi par to, ka tu tā runā; jo, pirmkārt, tu pats esi viens šķēpu izdurstīts, vecs un smalks
romietis, un otrkārt, te pastāv viena zināma vajadzība, kurai pretī runāt un rīkoties būtu ļoti nevēlami! Tādēļ tu
paliec tikai pie tā, pie kā tev tavu lielo priekšrocību dēļ ir jāpaliek! Bet mēs pagaidām vēl arvien paliekam pie
tā, kas mums dod drošas priekšrocības, un tam mēs kļūsim pilnīgi neuzticīgi tikai tad, kad mums citas, lielākas
priekšrocības tiks paliekoši piedāvātas! Kā apsēsti uz savu lietu, kas jau stipri ir nokļuvusi diezgan lielās
dažādās neslavās, mēs gluži neesam. Bet, kā teikts, ja mums citur paliekami tiktu piedāvātas vēl lielākas
priekšrocības, tad arī mēs, tikpat labi kā ir izdarījuši jau daudzi mūsu kolēģi, kļūdami neuzticīgi templim,
varam mūsu vecajam, jau izkurtējušajam institūtam pagriezt muguru, un, ja tam tā ir jānotiek, tad kopā ar
daudziem citiem pielūgt namdari no Nācaretes kā Dievu!
[2] Bet priekš tā mums, patiesi, nav nepieciešami nekādi brīnumi, bet tikai reālas, pasaulīgas priekšrocības; un
tad gan mēs esam dabūjami un lietojami visam, un vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs, kā pasaulē pieredzējuši cilvēki,
no neskaitāmiem piedzīvojumiem pat pārāk labi un skaidri zinām, kā pamatu pamtos ir uztveramas visas Dieva
mācības. Brīmumdarbi ir vecs līdzeklis, ar ko apkrāpt nepieredzējušos Zemes bērnus. Un kādēļ lai tie būtu
zaudējuši vērtību šajā laikā, kad vēl ir pārlieku liels daudzums aklo, it īpaši, ja šie brīnumi tiek izdarīti smalkākā
veidā, nekā sendienās, un vēl jo vairāk, ja tajos, ne bez slepenībā turēta pamata, piedalās arī visaugstākie
varasvīri?! Jo stingri ieturēta Dieva mācība valdniekiem vienmēr ir vairāk vērta, nekā desmittūkstoš vislielāko
cietokšņu ceļļu un divdesmittūkstoš visdrosmīgāko karavīru leģionu.
[3] Labi konstruētas Dieva mācības atdzīvina aklos cilvēkus uz darbību, tikai caur ko valsts un tās reģents var
kļūt īsti bagāti un vareni, kamēr visiem cietumiem un asajiem zobeniem ir jāpadara bezdarbīgi visi tie cilvēki,
kuriem tie trāpa. Un tā kā, kādā valsts savienībā dzīvojošam cilvēkam, aiz valstiskas gudrības, ir jāpieder kādai
dievmācībai, ja viņš nav traks un nav sev pašam ienaidnieks, - tad, galu galā, ir pilnīgi vienalga, vai kā Dievu
pielūdz Jehovu, Zevu vai namdari no Nācaretes; jo savus labākos likumus varas vīri vienmēr izdod ar paliekošu
nosaukumu „Dieva baušļi”! Viņi paši tad var darīt, ko viņi grib, un vajadzības gadījumā viņi sevi paceļ pāri
visiem skaistajiem Dieva baušļiem.
[4] Ja es ar savu dievatziņu varu izdarīt ienesīgu apmaiņu, tad es mainos, tāpat kā ikviens no mums; bet, ja
mums mūsu vēl knapo priekšrocību sfērā, kurā mēs atrodamies, kaut kas bez atlīdzības draud tikt atņemts, - ak,
tad mēs gan zināsim nostāties aizsardzības pozīcijās ar visiem mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem! Jo tad ir runa
par būt vai nebūt.
[5] Ja mēs ar mūsu iekārtojumiem valdībai vairs neesam necik noderīgi, tad lai tā mums atbilstoši kompensē
zaudējumu, un mēs noteikti nekad vairs pat neuzlūkosim šo mūsu tempļa grabažu! Tad mūs maz uztrauks, ko
ķeizars darīs ar templi. Esejieši varētu to pavisam labi lietot. To ar jūsu jaunajiem Indijas brīnumiem pavisam
viegli varētu pārveidot tā, lai par to dabūtu desmitreiz lielāku īres maksu. Mēs jau tāpat vairs no tā
īpaši neko nesaprotam, un esejieši jau tāpat pāri visiem mēriem un visur par ikvienu apkaunojošu krāpšanu tur
aizdomās mūs. Bet kur reiz kāds teokrātisks institūts viscaur savās mistērijās tiek no kādas citas partijas
pastāvīgi turēts aizdomās, tur arī tā, lai vai cik stiprajos, mūros ir jau iesēdies grauzējs vēzis, kas, lai arī lēni,
tomēr pakāpeniski un droši to izpostīs un iznīcinās, un tā tam arī ir jābūt.
[6] Tāds institūts līdzinās cilvēkam, kas ir māgs. Ir jāparādās tikai otram, skaudīgam māgam, un šim atliek tikai
pačukstēt dažu gaišāku galvu ausīs – tas krāpnieks māgs savas māņu mākslas dara tā un tā, un tad viņam tas ir