5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[5] Kā tad viena vīnoga kļūst gatava un salda un garīga – un taču tā ir tikai pavisam vienkāršs dabas augs? To
panāk Saules gaisma un siltums. Caur gaismu un siltumu dabas gari vīnogulājā kļūst arvien darbīgāki un
darbīgāki. Bet caur to, ka tie kļūst arvien darbīgāki un, zināmā veidā, tie arvien čaklāk beržas un dzenā cits citu,
tie paši sevī arī kļūst arvien ugunīgāki un sevī starojošāki. Bet caur to, ka tie sevī kļūst arvien gaišāki un
spožāki, atklāti ceļas arī viņu savstarpējā speciālinteliģebce; un, jo gaišāka kļūst viņu inteliģence, jo vairāk tie
atzīst cits citu kā vienai un tai pašai kārtībai piederīgus un tie sāk satverties, kārtoies un apvienoties. Kad tas ir
noticis pilnā mērā, tad arī vīnoga ir gatava un labi baudāma.
[6] Kad tad ir savākta sula un labi noglabāta traukā, tad vīnogas labi sakārtotie dabasgari vairs negrib paciest, ka
kaut kāds svešķermenis, kas sevī slēpj pavisam citu dabasgaru kārtību, traucē viņu vienreiz pieņemto labo,
sakārtoto vīnogu dabasgaru kārtību. Tiklīdz kaut kas svešs, citai kārtībai piederošs atrodas pirmvīnā (vāc.
Most), tad tas rūgst un burbuļo tik ilgi, kamēr svešais ir izdabūts ārā vai pilnīgi pakļāvies viņa kārtībai. Kad tas
ir noticis, tikai tad no, nu jau tīrās, vīnogu sulas kopējās dabasgaru labās kārtības pamostas tās iekšējās gaismas
un iekšējā siltuma gars, un tā no agrāk vēl ļoti netīrā pirmvīna (vāc. Most) tādējādi ir radies garīgi stiprs un tīrs
vīns.
[7] Tātad tas viss ir Saules iedarbības rezultāts, tas ir – tās gaismas un tās siltuma. Un tieši tāpat notiek ar
cilvēku un viņa dvēseli. Ja viņš, ievērojot Dieva vislabākās kārtības likumu, var savu dvēseli ievest arvien
lielākā darbībā, tad arī visās tās dzīvības sfērās kļūs gaišāk un dzīvībassiltāk. Caur to dvēsele iepazīs pati sevi
arvien gaišāk un tīrāk, un tāpat Dievišķais spēks, kas tajā ieplūdīs arvien vairāk un vairāk, radīs tajā arvien
augstāku dzīvību.
[8] Ja viņa atzīs šo spēku, tad tā atzīs arī Dievu, no kura iziet šis spēks. Bet, ja tai tas nepieciešami ir jāatzīst,
tad tai arī Dievs ir jāmīl arvien vairāk un vairāk. Ar šo mīlestību tad viņa pati izvada no sevis ārā visu
svešdabīgo, pati kļūdama arvien tīrāka un pilnīgāka dzīvības kārtībā, un tā dvēsele kļūst arvien vienotāka ar
Dieva Gara kārtību viņā. Bet tā, kā tas viss ir viegli aptverama norise, un pavisam noteikti tam ir jāīstenojas,
tāpat ir pats par sevi saprotams, ka tāda dvēsele tad ir Dieva Gara pilnīgi caurstrāvota visos veidos, spēkā un
stiprumā un tajā pieņemas, un tā nekļūdīgi kļūst par patiesu visaugstākā Dieva bērnu.
[9] Kad beidzot tāda dvēsele pamet savu miesu, un ar nepieciešami vispilnīgotāko apziņu nonāk lielajā Viņpusē,
tad tā noteikti arī tūlīt pazīs Dievu, jo jau šeit tā ir kļuvusi ar Viņu pilnīgi viens, un ir Viņu sevī padarījusi par
vispilnīgāko un dzīvības skaidrāko apziņu, un tas ar to visskaidrāko pamatu, ka Dieva Gara mūžīgi visskaidrākā
apziņa nu, zināmā veidā, ir kļuvusi par visgaišāko un apvienotāko pašas dvēseles apziņu.”
124. Par daudzām zināšanām bez dzīvā darba.
[1} (Kungs:) „Ja tas viss ir tikai tā un mūžīgi nevar būt nekā citādi, cik bērnišķīgas tad izskatās jūsu rūpes par
kāda jums dotā Vārda uzturēšanu tīrībā! Cilvēkam ir nepieciešamas tikai ļoti nedaudz no tā, tikai viens mazs
sinepju graudiņš; ja viņš to ieliek savas sirds dzīvības augsnē un tad to cītīgi un darbīgi kopj, tad no tā izaugs
koks, zem kura zariem arī Debesu putni ņems sev dzīvokļus.
[2] Vai farizeji Mozus grāmatas un praviešus nav saglabājuši vēl pavisam tīrus, ka pie tiem netrūkst ne āķīša?
Un ko viņiem tas līdz? Un tomēr viņi ir plēsīgie vilki, kas staigā apkārt aitu kažokos, lai jo vairāk izpostīšanas
sgādātu miermīlīgajām aitu ganībām!
[3] Es jums saku – viss ārējais, pat, ja par sevi tas būtu vai cik tīrs, nonāvē; tikai garam ir dzīvība un tas
atdzīvina visu, ko tas caurspiež. Tādēļ arī jūs Manu mācību savilksiet kopā pavisam īsi un viegli tiktāl, cik tā
cilvēkiem kopumā ir vajadzīga. Kas pēc tās rīkosies, tas arī pēc savas darbošanās mēra modinās sevī Garu no
Dieva, un tikai tas visas patiesības gaismā un ugunī atdzīvinās dvēseli, un tā tiks ievadīta visā patiesībā un
gudrībā no Dieva, un tā iekš un no sevis pašas visskaidrākajā gaismā uzzinās visu, un vēl neizteicami daudz
vairāk, nekā Es tagad jums esmu rādījis.
[4] Tagad iedomājieties, ka Es gribētu jums visbrīnišķīgākajā veidā atklāt visu Manu Radību tā pavisam
analītiski, no vislielākā līdz vismazākajam, pasaukdams daudzus tūkstošus Manu eņģeļu un pavēlēdams tiem,
visu uzrakstīt tiem iespējamā zibensātrrakstīšanas veidā! Pirmkārt, mums būtu vajadzīgs tik daudz baltās
rakstāmādas, ka tai, patiesi, stipri nepietiktu vietas veselā galaktikā; bet otrkārt, visas bezgalīgi daudzās ādas