5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[7] Es tev saku – no dvēseles ir jāpazūd jebkāda veida pašlabumam, un cilvēkam ir jākļūst pilnīgi brīvam, un
tikai tad viņš var aizsniegt Augstāko! – Un nu, saki Man, vai tev tagad šī lieta ir skaidra?”
[8] Kirēnijs saka: „Jā, tagad arī šajā lietā es esmu gaišredzīgs un kārtībā! Jā starp viena un tā paša darīšanu un
darīšanu, patiesi, ir milzīga starpība! Ja to visu zina, tad var arī darīt pilnīgi pareizi, ja tikai tam ir pietiekami
stipra griba; bet cilvēkam, kas ir iepazinis gaišo un vienīgi pareizo tā pamatu un ceļu, kāds viņam ir jāiet,
patiesi, nevar trūkt arī ciešas gribas tā izpildei. Bet, tieši tam, lai cilvēks to visu iepazītu un atzītu, ir vajadzīgs
ilgs laiks un daudz pūļu. Jo tad, kad tic, ka nu jau visa lieta ir aptverta, tad tomēr pārāk drīz atkklājas, ka tomēr
vēl trūkst daudz kas, un pat - vissvarīgākais! Bet es tagad ticu, ka man vairs nevajadzētu trūkt pārāk daudzam!
Bet, ja tomēr vēl kaut kas trūkst, tad es ceru, ka Tava Mīlestība, ak Kungs, pareizajā laikā man to sagādās.
[9] Bet tagad, kā es redzu, mūsu farizeji nāk atkal atpakaļ, un viņu galvenais runasvīrs ir iegrimis karstā
diskusijā ar Markusu. Es esmu īsti ziņkārīgs, kādu iespaidu dziļākā Tavu brīnumdarbu apskate būs atstājusi uz
viņiem!”
161. Kunga brīnumdarbu iespaids uz farizejiem.
[1] Es saku: „Pavisam noteikti, ārkārtēju. Tikai viņi uzskata, ka ir neiespējami kaut ko tādu paveikt vienā
acumirklī tikai ar Dievam līdzīgas gribas varu. Tagad viņi apspriežas, vai tikai te tomēr nebūs likti darbā ļoti
apslēpti dabiskie palīglīdzekļi.
[2] Galvenais vadonis, mazliet jau sakaitinātajam, Markusam saka: „Jā, mēs te klāt nebijām, un visi šeit
klātesošie, kā jūsu domubiedri, pavisam vienkārši var gribēt mūs ļoti rupji apvest ap stūri! („mums piekarināt
vislielāko lāci”) Mēs ļoti labi zinām, kā esejieši dara savus lieliskos „brīnumus”, bet mēs vairs neko nevaram
panākt pret tauti piemuļķoto māņticību jeb ticību viņiem. Tūkstotis domubiedru var paveikt vislielākos
brīnumus un desmit reiz simt reiz tūkstoti cilvēku apvest ap stūri. Jūs varat šajā nomaļajā un apslēptajā zemes
kaktā, neviena cita, kā tikai jūsu pašu novēroti, jau desmit gadu būt strādājuši pie šī „brīnuma”, un tad, kad tas
bija gatavs, jūs ielūdzāt svešos, un kā jau sarunājušie, tiem teicāt, ka šis vai tas brīnumvīrs ir licis tam visam tapt
vienā mirklī, un tāpat ar dārzam un ostai. Un, pēc tūkstošu nopietna apliecinājuma, svešajiem gribot-negribot ir
jāsāk ticēt „brīnumam”. Brīnumam ir jānotiek mūsu acu priekšā, - tikai tad arī mēs tiem ticēsim!
[3] Redziet, tā tagad izsakās šis farizeju lapsa! Es tev to teicu tikai tādēļ, lai viņam atnākot šurpu, tu viņam tūlīt
varētu vārdiski pateikt to, ko viņš saka Markusam tagad, vēl vismaz trīssimts soļu attālumā no mums, un tas
liks viņam un visiem viņa kolēģiem pavisam izmisīgi iztrūkties, jo tas, kā nenoliedzams brīnums, liecinās pret
viņa apgalvojumu kā ass zobens. Viņš gan pieprasīs vēl kādu brīnumu, bet viņam netiks dots neviens cits, kā
tikai tas, ka mēs šeit atklāsim dažas no viņa pavisam slepenajām lietām, kas viņu ļoti aizskars. Tādēļ esi ļoti
koncentrēts, jo Es nerunāšu, bet iedvesīšu tev visu un ļaušu tev runāt un visu nokārtot. Un tagad esi gatavs, jo
viņš tūlīt būs klāt!”
[4] Kirēnijs čakli un dedzīgi sagatavojas un priecājas, ka varēs farizeju it pamatīgi apstrādāt.
[5] Nu farizeji tuvojas ar ļoti goddevīgām sejām Kirēnijam, un viņu vadonis, dziļi paklanoties, saka: „Augstais
pavēlniek! Mēs esam visu apskatījuši un nespējām par to vien pietiekami nobrīnīties; jo te grznums ir tik cieši
saistīts ar mērķtiecīgāko lietojamību, ka gandrīz gribētos par to teikt – tas nav cilvēku roku darināts, bet tas ir
radīts! Diemžēl cilvēcei ne no viena laiku perioda nav tādu piemēru, ka jelkad uz visas līdz šim pazīstamās
Zemes kaut kas tāds būtu noticis. Pie tam šajā mūsu laikā cilvēki būvniecības mākslā ir tik tālu attīstījušies, ka
no tiem nebūtu par daudz prasīts, tikt galā arī ar tādu patiesu celtniecības mākslas darbu. Kopš brīnumzemei
Ēģipteitās daudzo būvniecības mākslas darbu dēļ dziļi līdz pat Nūbijai ir jābūt pazīstamai grieķiem un
romiešiem, nav pārāk liels brīnums, ja arī viņi ar saviem apvienotiem spēkiem varētu dabū gatavu kaut ko
līdzīgu. Jo, vai tas viss, kas te ir redzams, patiesi ir radies vienā acumirklī, jeb tomēr pakāpeniski, ilgākā laikā,
paliek jautājums, kuru var uzstadīt un uzklausīt atbildi. Jo daudzi daudzpieredzējuši cilvēki var paveikt lielas
lietas, un ar spēcīgi apbruņotu roku teikt - šis un tas ir tā un tā radies. Un mazajiem, nespēcīgajiem un
vārgajiem cilvēcioņiem ir jātic, jo pārāk skaļi iebildumi tiem noteikti nestu ļoti nozīmīgas nepatikšanas.
[6] Uzlūkosim smalkos esejiešus! Nav vairs nekā tāda, ko tie nevarētu izdarīt! Bet vajag tikai pateikt, ka tas viss
nav nekādi brīnumi, ka tas viss tiek izdarīts tikai ar pavisam dabiskiem līdzekļiem, un drīz tu dabūsi tādu
atbildi, kas, patiesi, tev nesagādās nekādu prieku! Ar to es, bez šaubām, negribu teikt, ka arī šeit ir tieši tas