5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[1] Rokluss saka: „Mans visaugstāk vērtējamais Stahar, pēc tik daudz vārdiem šai jautājumā patiesi nebūtu
bijusi vajadzība; jo jau tāpat man ar tevi tūlīt viss bija skaidrs, un es dzīvi domāju un pilnībā ceru, ka mēs abi,
kalpodami vienam un tam pašam mērķim, noteikti panāksim vissvētītākos rezultātus. Kungs ar savu palīdzību
m’ūs nepametīs, un tādēļ mēs, bez šaubām, ejam pretim visskaistākajai nākotnei. Kas, ja arī šaizemē vēl ne
pilnīgi, tad noteikti viņā pusē piepildīsies visspožākajā veidā. Bet tagad dosimies atkal savās vietās. Mazliet
fatālais vējš sāl nomierinās, bet tomēr firmaments ar savām neskaitāmajām zvaigznēm paliek pavisam tīrs. Ja es
nekļūdos, tad izskatās, ka Kungs atkal ir sagatavojies kaut ko darīt vai arī pasludināt mums atkal kādu jaunu
mācību, un tas nozīmē – visa uzmanība Viņam!
[2] Arī Stahars to mana un saka: „Jā, jā, tev ir taisnībatur kaut kas notiek, un, kā es redzu, tad arī viņa tuvākā
apkārtne nesaprot, kā tiem reaģēt. Kirēnijs viņam slepeni gan jautā, ko Viņš taisoties darīt, bet izskatās, ka
šoreiz Kungs nesteidzas viņam dot apmierinošu atbildi. Jā, jā, mans mīļākais Kirēnij, Dievs ir mazliet vairāk
nekā kāds Romas ķeizars!”
[3] Rokluss saka: „Man rādās, ka ka tie romieši vēl joprojām tā mazliet stāv tev māgā. Bet tas nekas, jo patiesi,
šur un tur tie šauj pāri strīpai, spēlēdami pasaules kungus! Bet tagad – pa vietām!”
[4] Abi dodas pie saviem galdiem. Kad Stahars atkal ieņem savu vietu, uzreiz vairāki viņam jautā, ko visu viņš
ar to grieķi esot pārrunājuši; bet Stahars norāj tos par tādu sievišķīgu ziņkārību un pagaidām nesaka neko.
[5] Bet Rafaels paņem mazliet „uz grauda” Roklusu un saka: „Nu, vai tagad tev ir vieglāk?”
[6] Rokluss saka; „Katrā ziņā; jo tagad jau es no paša pieredzes zinu, kā ir ar veco Staharu, un es priecājos, ka
arī caur Staharu ir apstiprinājies mans slēdziens, ka gandrīz neviens priesteris, vienalga, kāda mācības, sevī
netic tam, ko ar uguni un zobenu liek ticēt citiem! Jo arī Stahars, tāpat kā es, bija pilnīgs ateists, un tikai šeit,
kopā ar mani, ir kļuvis patiesi dievticīgs. Bet tagad vairs ne vārda par to!Tu, draugs no Debesīm, vai tu nemani,
ka Kungs taisās kaut ko darīt? Vai nu tuvojas kāds darbs, vai arī Viņš kaut ko runās!”
[7] Rafaels saka; „Katrā ziņā, jo Kungs neatpūšas nekad un pastāvīgi Viņam ir bezgala daudz kas padomā.
Kādēļ tad pēkšņi tagad Viņam vajadzētu būt padomā kam mazākam, nekā tas ir pastāvīgi?”
[8] Rokluss saka: „Mans Debesu draugs, to es zinu tikpat labi kā tu; te runa ir tikai par to, vai Viņš nedomā kaut
ko sevišķi īpašu!”
[9] Rafaels saka: „Nu jā, tu jau redzēsi, kas te iznāks. Ne jau vienmēr Kungs mums atklāj, ko Viņš grib darīt, lai
arī mēs esam personificēta Viņa pamatgribas izpausme. Mēs, kā Viņa pirmdievišķās dzīvības, gribas un būtības
izplūdums, esam Viņam vistuvākie, un pamatā mēs neesam nekas cits, kā Dievišķās gribas un Dievišķā spēka
izpausme, bet nevis viņa personiskajā Būtībā, bet gan esot un darbojoties ārpus tās. Mēs esam ap Dievu kā
apmēram tas, kas ap Sauli ir no tās izplūstošā gaisma, kura visur, kur tā nonāk, visu atdzīvina, veido, rada,
gatavina un pilnveido.
[10] Kad tu pret Sauli turi spoguli, tad tu tajā ieraugi precīzu Saules attēlu, un no attēla izplūstošā gaisma tevi
sasildīs tikpat labi kā tiešais stars no pašas Saules; bet ja tu Saules staru uztversi ar Aleksandrijas spoguli, kas
saucas arī dobais spogulis, tad atstarotais stars izrādīs daudz lielāku gaismas un siltuma iedarbību, nekā tikai
tieši no Saules nākošā gaisma. Un tieši tas garīgi esam mēs, erceņģeļi. Un tieši tas pats, tikai vēl lielākā pakāpē,
būs katrs garīgi pilnīgs cilvēks.
[11] Bet, tāpat kā neviens spogulis, pat neviens Aleksandrijas spogulis, nevar attēlā parādīt to, kas viss ir un
notiek visā Saules iekšienē, tā arī es manā iekšienē nevaru uztvert to, ko Kungs domā sevī un ko izlemj.
Pareizajā laikā tad jau Viņa griba sāks izstarot uz āru, un tad arī es un visi man līdzīgie iekšēji uztversim un
nogādāsim to uz visu bezgalību. Tādēļ arī pēc mūsu īpašībām mēs saucamies par Viņa „ercvēstnešiem”, jo mēs
esam dievišķās gribas iznēsātāji un izpildītāji. Un redzi, mans visaugstāk vērtējamais draugs Roklus, tieši tagad
Kuns sevī izlemj kaut ko; bet es nezinu, kas tieši tas ir, jo Kungs to vēl patur sevī un neļauj tam izstarot uz āru!
[12] Ak, Kungā ir vēl bezgalīgi daudz visa kā, ko mēs vēl nepazīstam un no mūsu pētniecības dziņas arī
neiepazīsim nekad! Bet tad, kad Viņš gribēs, tad mēs to uzzināsim un darbosimies pēc tā pilnīgi. Vispār, tagad
vērs savu uzmanību uz Viņu arī tu! Te būs kaut kas krietns; bet kas, to droši rādīs vistuvākais laiks!”
[13] Rokluss saprata Rafaela vārdus un apbrīnoja viņa Aleksandrijas spoguļa pazīšanu; jo savos ceļojumos uz
Ēģipti viņš dažus bija redzējis un izmēģinājis un vienu bija iegādājies arī savam institūtam.
107. Daži Kunga pravietojumi par nākotni: tautu staigāšana.