5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

156. Farizeja šaubas par Dieva klātesamību.
[1] Nu atkal Kirēnijs saka: „Pavisam labi, pagaidām es ar jums esmu pilnīgi apmierināts, un pie tā arī paliksim;
bet tagad rodas cits jautājums, un proti – tādēļ, ka šie darbi šeit nu reiz nekļūdīgi un pavisam noteikti ir
vistīrākais brīnums, un Mozus un daudzie citi redzētāji un pravieši jau iepriekš ir aprakstījuši un tik smalki uz
mata ir apzīmējuši šo vīru, kas tagad mūsu priekšā dara šādas nekad nedzirdētas lietas,- ka nav iespējams
pieņemt, ka viņi varētu būt domājuši vēl kādu citu vīru; tādēļ vismaz man liekas, ka viņu atbilstību pilnajai
priekšrīcībai taču arī vajadzētu būt brīnumainai! Ka pie tam tika pielietots arī šis-tas dabisks, to nevar noliegt;
bet visumā lielākā daļa noteikti bija liels brīnums, kas, tāpat kā šie brīnumi šeit, tika paveikti tikai caur
visvareno Dieva gribu, kas atklājās kā Dieva Gars caur cilvēku. Tādas ir manas domas. Kādas šai jautājumā ir
tavējās?”
[2] Farizejs saka: „Nu jā, ja lietas ir tādas, tad pret šādiem taviem augstajiem uzskatiem, cik man zināms, nevar
neko daudz iebilst. It tikai viena lieta, kuru ir grūti vai pat neiespējami aptvert – kādēļ tad Dievs, ja Viņš tāds ir,
ļauj cilvēcei pastāvīgi tik ilgi un tik dziļi grimt, un tad beidzot atkal pamodina kādu redzētāju vai pravieti,
kuram pavisam akla kļuvusī cilvēce atkal ir jāpadara mazlit redzīga, bet pie tam pašam galā ir jākļūst par
izvirtušās cilvēces atraisīto, mežonīgo kaislību upuri. Dievs piešķir gan pravietim nenoliedzami brīnumspējas,
par kurām es tagad vairs nevaru šaubīties, bet parasti beigās pravietis tomēr krīt par upuri cilvēku rupjajai dūres
varai. Gandrīz vislielākajai daļai man zināmo praviešu beigās ir vardarbīgi atņemta viņu zemesdzīve. Kādēļ
viņus nepasargāja visvarenais Dieva Gars?
[3] Ar to es Dievībai negribu neko pārmest un teikt – nebija gudri ļaut Dieva Gara pildītam cilvēkam tā iet bojā
rupjās, vismateriālakās cilvēku varas rokās! Bet viņa pamodināšana caur to bija ļoti ierobežota mūžam
patmīlīgās cilvēces acīs. Jo ir ārkārtīgi dīvaini redzēt, kā cilvēks, kas agrāk ar savu gribu vien varēja pārcelt
kalnus, īsā laikā, cilvēku savažots, iemests cietumā, pēc dažām dienām vai nedēļām visnekrietnākajā veidā tiek
nogalināts. Caur to viņa visiekšējākie piekritēji un godinātāji zaudē drosmi un daudzkārt atgriežas pie savas
vecās dumjības, kas vismaz nodrošina zemišķās dzī vības drošību.
[4] Cik tad ilgs laiks ir pagājis, kopš zināmais Jānis tuksnesī pie Jordānas darīja visādas patiesi lielas zīmes par
liecību viņa Dievišķajam iedvesmojumam?! Herods lika viņu saņemt ciet un tad drīz viszemiskākajā veidā
cietumā lika viņam slepeni nocirst galvu. Viņam, patiesi, jau bija masa mācekļu, un daudzi tūkstoši, par liecību
viņa patiesi pavisam tīrās mācības pieņemšanai, lika viņam sevi kristīt Jordānā; jo viņš bija izstaigājis gandrīz
visu Galileju un Jūdeju gar Jordānu. Bet, kad viņa daudzie piekritēji uzzināja, kas bija noticis ar viņu meistaru,
tad viņi ļoti izbijās un vairs neļāva tik viegli manīt, ka ir saņēmuši kristīšanu no Jāņa, jo viņi baidījās, ka
pavisam negaidīti arī viņiem varētu nākties dalīt ar viņu viņa ļoti bēdīgo likteni. Tikai šo vienīgo lietu es ar savu
prātu, kas līdz šim nekad nav bijis kā „aiznaglots”, es nopietni uzskatu par mazliet nekonsekventu, un no tā
cilvēces labumam ir redzams maz gudrības un, pēc mūsu jēdzieniem, daudz par maz labās gribas.
[5] Zem neredzamās aklā pagānu Fatuma kundzības šādu stāvokli var it labi iedomāties, - bet ļoti grūti to ir
saprast, domājot par visgudrā, vislabākā, vistaisnīgākā un visvarenā Dieva valdīšanu! Tieši tas arī visvairāk ir
bijis pamats, kādēļ es pats esmu pilnīgi atgājis no ticības vienam Dievam. Patiesam pravietim līdz pat savam
galam būtu jābūt nekad neuzvaramām aizstāvēšanās spējām, pret kurām neko nevarētu panākt visas Zemes
varas un spēki. Tad no tā uz visiem laikiem būtu labi atpazīstams un arī paturams patiesais Dievišķais elements.
Bet tā lielākoties visi Zemes rdzētāji un pravieši materiāli ņem ļaunu galu un caur to met aizdomu ēnu uz visu to
Dievišķo, ko pirms tam viņi paši ir izsējuši. Tā pat Mozus nedrīkstēja ieiet apsolītjā zemē, un par viņa miesu
ercenģelim Mihaelam veselas trīs dienas vajadzēja cīnīties ar sātanu, un beigās vēl viņam vajadzēja kā
zaudētājam atkāpties! Jā, kādēļ tam bija tā jābūt? Kādēļ uz šīs Zemes ļaunajam principam gandrīs vienmēr ir
jāuzvar labais?
[6] Mēs sakām, un ar tiesībām – visa cilvēce jeb morāliskā pasaule atrodas sliktajā un ir ļauna. Bet pameklēsim
tikai iemeslu, un mēs to atradīsim apmēram tajā, ko es tikko jums esmu izklāstījis! Mēs, cilvēki, te varam darīt,
ko gribam, bet mēs nespējam izlabot ne sevi pašus, ne citus; jo te pasaules varas mūs pastāvīgi tur rāmjos, un
visur tiek teikts – tikai līdz šejienei, un ne rokas platumu tālāk! Mēs nedrīkstam ne pētīt, ne rakņāties. Vara
likums spiež visas galvas zem vienas cepures. Kas uzdrošinās pakustēties, tas ir pasaulei zudis; bet vai caur to
viņš ir iegūts citai pasaulei? Nu, par to mums ir vēl daudz mazāk noteiktas pārliecības, nekā par to, kas pēc
simts gadiem notiks ar civēci.