5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[12] Kad Roklus un viņa biedri to redzēja, viņi iztrūkās, un Roklus teica: „Nē, jaunais draugs, nav labi būt
ciemiņam kopā ar tevi, jo ar laiku tu varētu ķerties arī pie ciemiņiem! Atļauj man tikai pavisam maigu piezīmi,
ar ko es tev gribu pateikt tikai vienu: „Ja tu gribētu arī mūs apēst, tad dari to ātri, lai mums nebūtu pārāk ilgi
jāgaida uz likvidēšanu! Nē, par tām astoņām Galilejas jūras vislielākās sugas zivīm es negribētu teikt neko, arī
par septiņām astotdaļām jēra ar visiem kauliem arī neko, lai gan tas, atvaino mani, ir izmisīga ēšanas
nenormalitāte; bet vismaz desmit mārciņas smaga akmens noēšana ir kaut kas, kam jāsatver mūs ar pavisam
attaisnojamām un īstām šausmām! Kā gan vēl beigsies šī lieta? Tas, protams, uz mums neattiecas vai attiecas
ļoti maz, bet, ja visu dievu vārdā tu vari norīt visus Zemes kalnus, tad mēs gan negribam būt tavas šausmīgās
rijības liecinieki! Vai tu to saproti, mans mīļais, jaunais daudzēdāj?”
81. Rafaela persona un būtība, un tās atšķirība no Zemes cilvēkiem.
[1] Rafaels saka: „Mans draugs, tev tā ir jārunā, jo tu mani nepazīsti; ja tu mani pazītu, tad tev viss liktos tik
dabiski, cik dabiski tev izskatās tas, ka atbilstoši tavam izsalkumam tu tikko esi apēdis astotdaļu jēra.
[2] Es gan arī esmu cilvēks kā tu, un pagaidām man pēc miesas arī netrūkst ne kāds prāts, ne loceklis, bet tomēr
mana miesa ir pavisam cita, nekā tavējā. Tava miesa vēl ir mirstīga, bet manējā ne! Tu kā dvēsele un gars nevari
novilkt savu miesu, kad tu to gribētu, to izšķīdināt un vienā mirklī pārvērst tavā garīgajā elementā; bet es to
spēju pavisam vienkārši. Patiesībā es esmu tīrs gars, neskatoties uz šo šķietamo manu miesu. Bet tu esi gandrīz
tīri miesa, un tev būs vēl ļoti daudz jānopūlas sevis dēļ, pirms tu savā miesā sāksi justies kā gatava un brīva
dvēsele.
[3] Kad tu kaut ko ieēd, tad ir jāpaiet zināman laikam, pirms tas tavā miesā kļūst par asinīm un miesu, un tu
nesaproti un nezini, kā tas tavā miesā notiek. Tu savas miesas uzzbūves organisko daļu nepazīsti pat ne
vismazākajā mērā; bet man uz visgaišāko ir pazīstams ikviens manas un arī tavas miesas atoms tik skaidri, ka
visā pasaulē nekas nevar būt skaidrāks! Jo man tagad šī mana ptreizējā miesa ir pašam jāizveido un jāuztur
atoms pēc atoma, nervs pēc nerva, šķiedra pēc šķiedras un loceklis pēc locekļa. Bet tu nopaša sākuma nezini, no
kā tava miesa sastāv, un kas viņu pastāvīgi veido un uztur.
[4] Tava miesa ir dzemdināta, piedzimusi un pret tavu atziņu un tavu gribu uzaudzināta, bet mana – ir radīta pēc
manas atziņas un gribas!Tava eksistences apziņa vēl ir miegs, un tava zināšana, atziņa un griba it sapņošanatavā
eksistences miegā. Bet es atrodos visgaišākajā un nomoda pilnākājā dzīvībā vispilnīgākajā un mūžīgajā
Dzīvības dienā. Es zinu, ko es runāju un daru un pazīstu tā visa patieso un visdziļāko pamatu, kamēr tu pat
nezini kā, caur ko un kādēļ tevī rodas domas! Un tā arī es zinu, kādēļ tikmēr, kamēr es staigāju starp
mirstīgajiem, man ir jāēd daudz vairāk, nekā tev ar taviem biedriem, kopā ņemot. Jā, tagad tā iemeslus es tev
pat nevaru izskaidrot, jo ar tavām patreizējām zināšanām tu to nevari aptvert, bet vēlāk pienāks laiks, kad tu
visu aptversi un sapratīsi labi, ko es tev tagad, garāmejot, esmu pateicis.
[5] Bet tas, ka tu domāji, ka manas pālieku lielās ēšanas kāres dēļ es varētu varbūt, līdzīgi hiēnai vai vilkam,
ķerties klāt arī jums, tas nu gan ir pārāk muļķīgi no tevis! Es biju domājis, ka mana garīgā izglītība un jums labi
redzamā gudrība varētu taču jums pateikt priekšā ko labāku par mani! Es varu tā apēst ne tikai tādu akmeni, kā
jūs to nupat esat redzējuši, to pašu menevru es varētu atkārtot arī ar veseliem kalniem un pat ar pasaules
ķermeņiem, priekš tā man pietiek varas! Bet, ja man būtu tāda vara, kāda man ir, un es būtu negudrs, tad es
rīkotos pēc kādas aklas kaislības, tad gan pie maniem sāniem jūs nevarētu būt droši par savu dzīvību! Bet
pirmmūžīgā Dieva gudrība, no kā patiesībā ir veidota visa mana būtne, pavēl man visam pa prieksšu saglabāt
visu, ko Dievs savā spēkā un visvarenībā ir radījis, un no tā mūžīgi nedrīkst iet zudumā ne atoms, bet arī nevar
iet zudumā, jo Viņa griba un Viņa visuredzošā gaismas acs mūžam nemainīgi smalki caurspiež un caurdarbojas
visā - no lielākā līdz mazākajam - visās Viņa mūžīgajās un bezgalīgajās telpās. Un tādēļ jūsu bailes no manas
iedomātās rijības ir pilnīgi tukšas un nepamatotas! Vai tu, Roklus, nu šos vārdus esi vismaz mazliet sapratis?”
[6] Roklus saka: „Par patiesu saprašanu te nevar būt ne runas; bet no visa es saprotu to, ka blakus tev mums par
savu eksistenci nav jāuztraucas, un pagaidām tas mums jau ir ļoti daudz! Bet uz kurieni tad tu norij tādas
masas? Vai tev ir sava veida „strausa kuņģis”, kas pēc manām zināšanām arī sagremojot akmenņus? Pat
viscietākie metāli tam esot tikpat kā mīļākais ēdiens! Bet lai ar viņu nu ir kā ir, tu nu gan esi un paliec viena
visbrīnumainākā būtne!