5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[10] To visu Es varēju rādīt tikai jums, un citādi it nevienam cilvēkam uz visas mīļās Zemes, jo tiem nav tam
nepieciešamās brīvības no aizspriedumiem, un arī ilgi vēl nebūs, jo no vienas puses, viņi vēl ir pārāk apcietināti
dažādās māņticībās un, no otras puses, tie vēl pārāk dziļi rakņājas vispatmīlīgākajās un netīrākajās pasaules
izdevīguma interesēs, un tādēļ viņi nejūt, vispirms, nekādu vajadzību pēc, lai cik tīrām, garīgajām parādībām,
un otrkārt, tās viņu dzīvei nav nekas vajadzīgs, un, lielākoties, tās viņiem ir pat kaut kas traucējošs, kas kavē
viņu brīvu rīcību un rosīšanos.
[11] Vai tu pie viņiem gribētu sūtīt eņģeli Rafaelu?! Es tev saku, kā vienam, tā otram šo cilvēku veidam šādām
ārkārtējām parādībām nav nemz nekādu spēju, un otrkārt, viņiem nav arī nekāda prāta uz to, un treškārt, tā kaut
kas tiem daudz vairāk kaitētu, nekā atnestu kādu labumu!
[12] Jā, māņticīgie un akli lētticīgie, protams, tam visam noticētu, un pat pārāk ātri, bet tad tie pagatavotu no
Manis, no Rafaela un beigās pat no jums attēlus, uzbūvētu tam visam tempļus un godinātu un pielūgtu mūs kā
viņu elkus. Bet īstie pasaules nesaprašas, otra veida cilvēki, mūs aizdzītu kā krāpniekus un strādātnegribošus
sliņķus, un, ja mēs sāktu tos apstrādāt ar Dievišķo spēku un varu, tad tie mūs tomēr neuzklausītu, bet nonāvētu
mūs un mēģinātu iznīdēt kā, pēc viņu saprašanas, cilvēku sabiedrībai ļoti kaitīgus ienaidniekus, kā tas beigās
notiks ar Mani pašu.
[13] Tagad no tā tu viegli saproti, cik daudz derīgu pļāvēju mēs varam saskaitīt uz šīs mīļās, lielās Zemītes! Ko
tad te citu varētu darīt, kā pašaiem likt roku pie darba un smagi strādāt, cik ilgi vien atļauj dienas mundrā
gaisma; jo, kad reiz būs iestājusies pilnīga nakts, tad tajā neviens vairs nevarēs tik viegli pastrādāt. Un tādēļ jau
mēs te esam visi kopā un šodien, drīz pēc saullēkta, mēs visi kopā liksim savas rokas pie darba.”
130. Kunga pamācības Evanģēlija izplatīšanas darbam.
[1] (Kungs:) „Mēs arī nemaz negribam skaļi iepriekš teikt un apgalvot – tā un tā notiks, jo, ja lielajam darbam ir
jāizdodas, tad pat Es nedrīkstu mest asu skatu uz tālo nākotni, lai starp Manu un Manis radītajiem cilvēkiem
nenostātos pat ne visniecīgākais, kas varētu kaut kā ietekmēt civēka visbrīvāko gribu.
[2] Tādēļ mums nav jādara nekas cits, kā tikai jāmāca cilvēkiem Dieva valstības, tīrās Mīlestības un patiesības
pilna atnākšana, vajadzības gadījumā var mazliet klāt pielikt kādu brīnumu, kam vienmēr ir jābūt labdarīgas
dabas, bet nekādā gadījumā kā sodam vai pat dusmu pilnai atriebībai, un pat tad ne, ja mums no aklajiem, un
tādēļ noteikti ļoti nepateicīgajiem cilvēkiem iznāktu paciest pat vislieklākās likstas. Kas no jums to darītu, tas
labā vietā radītu ļauno, un Es būtu spiests atraut viņam visu Manu žēlastību un beigās viņu uzlūkot ar dusmīgām
acīm.
[3] Šī Mana mācība tādēļ cilvēkiem un tautām visā pasaulē ir jādod pilnīgi bez nekāda ārēja, un vēl mazāk –
iekšēja, spiediena, un brīnumi ir jāveic tikai tur, kur cilvēkiem, pirmkārt, ir dzīva, visu sirdi pārliecinoša un bez
kādām ārējām šaubām, cieta ticība un arī citādi liela pieredze un lielas zināšanas dažādās lietās.
[4] Ļoti viegli ticīgu, lētticīgu un māņticīgu cilvēku priekšā nav jānotiek nekādiem brīnumiem, jo tas tiem
uzreiz laupītu katru, jau tā vārgās, brīvās gribas dzirkstelīti! Un tādiem tad Mana jaunā mācība no Debesīm
nebūtu nemaz noderīgāka kā viņu vecā māņticība; jo viņi uzreiz sāktu Vārdiem no Debesīm pierakstīt īpašu,
Dievišķi-maģisku iedarbību, viņi ļautu tai iedarboties uz sevi, un visās lietās un stāvokļos viņi izturētos pasīvi,
bet visu darbošanos pēc mācības viņi vienkārši atmestu pavisam.
[5] Jā, beigās viņi kļūtu tikpat slinki, kā šodien daudzi labi situēti jūdi, kas ir pat par slinku, paši lūgt Dievu, bet
tie maksā farizejiem un arī citiem cilvēkiem, lai tie par viņiem aizlūgtu, jo tiem pašiem tam esot pārāk maz
laika, un viņiem tas esot arī pārāk neērti, pašiem nomurmulēt daudzus, daudzus elkoņus garās lūgsnas.
[6] Bet tad, kad reiz ar šo Manu mācību būtu kļuvis tik nožēlojami, tad, bez šaubām, vairs nevar būt tālu kāda,
visu atkal vecajā patiesības stāvoklī atpakaļatgriezoša vispārējā tiesa.
[7] Tādēļ māciet visiem cilvēkiem vistīrāko patiesību un visu mistisko un brīnummaģisko atstājiet Debesu
augstu prom malā, citādi viss būtu trāpīts tālu garām mērķim! Jo, ja kāds cilvēks no savas brīvās gribas darbības
pāriet zināma veida dievbijīgā kūtrībā, tad viņš izbeidz būt cilvēks, bet cienīguma ziņā kļūst zemāks par
dzīvnieku un līdzinās kurlam un mežonīgam krūmam, kas ārējās Saules gaismas un siltuma iedarbībā tikaai
veģetē kā kāds meženis bez augļiem, un nav vairs spējīgs veikt gandrīz nekādu nepieciešamu patstāvīgu
darbību.