5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

klusēja, un man bija laiks domāt par manu skaistāko pusi. Tas, ka indiešu lielais dievs atkal ir cilvēks, un ir
pratis sevi ļoti labi nocietināt, to es biju uzzinājis un tagad es zināju tieši to, ko es biju gribējis zināt.”
30. Roklus kritizē indiešu un jūdu reliģijas mācības.
[1] (Roklus): „Jā, agrāk es runāju, ka cilvēka ideja par vienu vienīgu Dievu, kam jau no Mūžības piemistu
vislielākā inteliģence, visskaidrākā sapratne, visaugstākā gudrība un vislabākā un visvarenā griba, būtu
uzskatāma par visskaistāko un cilvēka cienīgāko no viņa idejām. Un jēdzienam par šādu viscaur pilnīgu Dieva
Būtni vajadzētu būt tā Būtībai atbilstoši arī augstākā mērā tīram, vai Viņam garīgi-transcendentālajā fonā jau
būtu kaut kāda realitāte, vai arī nebūtu. Bet tāda Dieva Būtne tiek atzīta caur visvisādiem visdumjākajiem un
materiālākajiem jēdzieniem, un ar kādu visdažādākā veida viltību un bieži ar visnežēlīgāko varu tas viss tiek
uzspiests veselīgi domājošiem dabas cilvēkiem pielūgšanai un visdziļākajai godināšanai!
[2] Ja pret to, kā pieredzējis domātājs, saceļas, tad tiek teikts: „Dievam ir jābūt, un ir vienalga, kāda ir Viņa seja,
vai Dieva cienīga vai kā visstulbākā grimase, - galīgi aklajam vidusmēra cilvēkam tas vienmēr ir bijis
vienaldzīgi! Bet vai tas var būt vienaldzīgi arī izglītotam, tīram prātam? Tam es neticu; jo tīrs prāts pamatojas
uz matemātiski pareizu, loģisku kārtību, un neskatoties uz visu spiedienu, tas nekad nevar stādīties priekšā, ka
viens Meistars, par kuru liecina visaugstākās mākslas cienīgi un vissakārtotākie darbi, kuru Autoram ir jābūt ar
milzīgām zināšanām un ar vispamatīgāko pieredzi, lai izsauktu eksistencē tik lieliskus un sakārtoti augstākās
mākslas cienīgus darbus; ka šis Meistars būtu vēl neizsakāmi dumjāks un muļķīgāks kā visdumjākā zivs ūdenī!?
[3] No kurienes, sakiet man, es būtu varējis iedomāties, ka vienai dievībai, ko ļoti dziļi godina miljoniem
cilvēku, vajadzētu būt tik izmisīgi dumjai! Nē, klausies, tu augstais draugs, tam patiesībā nevajag nemaz tk
daudz! Tagad es runāju pavisam atklāti, kā man pavisam atklāti nāk no sirds mutē. Izskatīsim mums pazīstamo
dievību baušļus, un apskatīsim viņu mums vienīgi redzamos, tēlainos priekšstatus, un mums būs pietiekami!
Vairāk par to arī nekas nav jāsaka.”
[4] Te Kirēnijs saka: „Nu, pret jūdu Mozu, cerams, tev nebūs ko iebilst?”
[5] Roklus saka: „Tā bauslība, protams, ir vēl labākā no visām, kas man nākušas priekšā kā no dieviem izejošas.
Dieva vienīgumā ir daudz laba, un baušļi, lai arī neizsmeļoši, taču ir iespējami humāni un tiem ir liela līdzība ar
senās Ēģiptes baušļiem. Tikai viņš nav pievienojis vienu pavisam gudru seno Ēģiptiešu bausli! It ļoti skaisti un
slavējami, ka Mozus dod vienu bausli bērniem, kā tiem ir jāizturas pret saviem vecākiem; Bet Ēģiptiešu Izīda
bija arī vienu īsti gudru likumu devusi vecākiem, kā tiem ir jāizturas pret saviem bērniem, jo arī bērni ir cilvēki,
un ar visām tiesībām var kaut ko noteiktu prasīt arī no saviem radītājiem, kas tiem pienākas; jo viņi nav paši
sevi ieradījuši šajā pasaulē, un iepriekš viņiem nav ticis jautāts, vai viņi piekrīt tikt ielikti šajā pasaulē, bieži ļoti
rūgtos apstākļos. Īsi, mazajiem, vārgajiem cilvēku pirmsākumiem no Mozus gan ir dots likums par to, kā
izturēties pret saviem vecajiem; bet tiem pret bērniem nav nekāda, un tā bērni stāv beztiesīgi savu vecāku
priekšā, līdzīgi kā vergi pret saviem kungiem. Vēlāk gan caur Mozu ir doti papildus rīkojumi arī šajā ziņā; bet
sākotnējā likumā, kas esat paša Dieva dots kalnā, tur par to nav nekas rakstīts.”
31. Roklus slavē bezdievību im neesmi.
[1] (Roklus): „Es esmu daudz komunicējis ar jūdiem, un pazīstu viņu likumus laikam labāk par daudziem no
viņiem pašiem; jo man bija svarīgi tos ļoti precīzi iemācīties pazīt. Kāda veca paruna gan saka: „Kas meklē, tas
atrod!”, - bet pie manis šī paruna līdz šim nav gribējusi piepildīties; jo es vienmēr esmu atradis tikai to, ko
neesmu meklējis. Es esmu mrklējis īsto un patieso Dievību, un esmu to darījis ar lielu čaklumu, tam upurēdams
daudz līdzekļu zeltā, daudz pūļu un visāda veida piepūles, un visu to esamu darījis ar pastāvīgi skaidru prātu un
garu, - bet neesmu atradis neko, neko citu, kā tikai cilvēku visāda veida krāpšanu, kur par kādu īstu Dievību nav
bijis ne Saules puteklīša lieluma patiesības. Labākajā gadījumā visur es atradu vai nu patriarhālu autoritātes
ticību, bet vienmēr ietītu veselā mistikas mūžamežā, vai arī sliktākajā gadījumā vieglprātīgu māņticību vai
vissliktākajā gadījumā vistrakāko ticību, ko ir uzspiedis politiski kalpisks spiediens, un zem kā apsardzības galu
galā pat, pēc dabas ar visgaišākajām dotībām apdāvinātam, garam nav vairs iespējams noturēties virs krasāko
dumjību dūņām. Viņš kļūs pats savās acīs sev par liekuli un briesmoni; jo kaut ko briesmīgāku un nožēlojamāku
pret augsto cilvēka cieņu es nezinu, kā vajadzēt pieņemt kāda varena tirāna sankcionētu likumu, kas nosaka, ka