5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

104. Stahara pašatzīšanās un dzīves pieredze.
[1] Nu Stahars pieceļas un, mazliet saīdzis, saka Roklusam: „Tu visumā neesi pašreizējo farizejismu novērtējis
tieši nepareizi; bet, kas attiecas uz tavu manis vērtējumu, tad tu esi ļoti stipri kļūdījies! Jo slepeni es esmu, tikpat
labi kā tu atklāti, meklējis dzīves patiesību, un arī es tikai te esmu to atradis pārpilnībā, un nevienam tas nav
sagādājis lielāku prieku kā man, un arī slepenībā laikam nevienam par to nav bijis lielāks prieks kā man. Man
tā bija un ir kā nenovērtējams dārgakmens, kuru es turpmāk negribēšu mainīt pat ne pret veselu Zemi!
[2] Es biju un vēl esmu pārlaimīgs šādā dzīvības gaismā; bet pār manu prātu pārslīdēja mākonītis, kad es
ieraudzīju Kungu tik dedzīgi ķeramies pie kausa. Kāpēc? To jūs jau esat aizdzinuši, Un Florans ar savu dzīvības
vēju ir šo manu melno mākoni pavisam aizpūtis projām, un tā ir ļaoti labu darbu izdarījis pie manis, un par to
viņam alga no manis neizpaliks; Bet tu, draugs Rokluss, esi mani vērtējis pavisam nesaudzīgi un pamatos arī
mazliet nepareizi!
[3] To, ka tagad un arī agrāk es nekad neesmu piederējis pie tiem farizejiem, kādu pārim tu pirmīt ļāvi uzstāties,
es gribu tev pierādīt ar to, ka es, pirmkārt, tev no visas sirds piedodu tavu par mani izteikto pavisam nepareizo
spriedumu un, otrkārt, es tevi draudzīgi uzaicinu arī mani kopā ar Floranu uzņemt jūsu institūtā!
[4] Un pie šīs izdevības es tev daru arī zināmu, ka Jeruzalemes Rātē pret jums es bieži vien esmu iestājies par
jūsu institūtu, pat vadīdams sapulces, un jums ir daudz, par ko pateikties man. Jo pēc vecā sakāmvārda, ka
daudzi suņi ir zaķa nāve, arī jūsu institūts būtu ticis likvidēts, ja mēs būtu lietojuši pret to visus līdzekļus; bet
maniem, noteikti ļoti pamatīgiem, iebildumiem beigās izdevās pieciest jūsu institūtu mūsu tuvumā. Jo es darīju
templiešiem saprotamu, ka institūts tempļa lietu vairāk sekmē, nekā traucē, jo caur to daudzi, kas templim jau
sen ir zaudējuši ticību, tieši caur jūsu institūta veiktajiem brīnumiem atkal pacels acis uz tempļa vecajiem
dzeguļiem, par kuriem viņi no Rakstiem un mutiskām tradīcijām vēl it labi zina, kas viss ārkārtējs ir noticis
templī un ārpus tā.
[5] Es biju arī tas, kas templim neieteica doties karagājienā pret jūsu brīnumiem, jo tā templis vērstu aizdomas
paši uz savējiem. Un redzi, līdz pat šodienai manus padomus templis ir vēl vienmēr ļoti respektējis, un tu nevari
apgalvot, ka templis būtu pret jums kaut ko nopietnu pasācis. Bet, ja es tad, kad vēl biju ercjūds, esmu uzvedies
tā, tad es, kā jūsu loceklis, noteikti nerīkošos pret jums, un vēl jo mazāk tādēļ, ka tagad mēs visi šeit esam
atraduši vislielāko dzīvība patiesību un vienu un to pašu Kungu un Meistaru no Mūžības! Ja tev mans
priekšlikums ir pieņemams, tad dod man apstiprinošu atbildi, un es Kunga Vārdā ar visām manām ne
nenozīmīgajām bagātībām būšu jūsējais!”
[6] Te Rokluss, dziļi aizkustināts, sniedza Staharam roku un teica: „Esi tūkstoškārt sveicināts, brāli Stahar! Tev
būs man blakus jāvada institūts!”
[7] Stahars saka: „Jā, kas vien būs manos spēkos, to es nekļūdīgi darīšu; bet, kā tu pavisam labi manīsi, tad mani
spēki nesniedzas vairs tālu, - jo ar septiņdesmitgadīgu vecumu vairs nevar apgriezt mājas otrādi! Protams, citādi
es esmu vēl itin rosīgs un jūtos vēl pietiekami stiprs un jauns, sevišķi skaistās un skaidrās dienās. Bet ar
sirmgalva jauneklīgo lēcienspēku lietas ir apmēram tādas, kā ar skaistas vēlā rudens dienas piemīlīguma un
siltuma ilgumu. Dažas stundas nevar neko labāku vēlēties, bet tūlīt pēc tam saceļas stindzinoši auksts vējš, un
dienas piemīlīgumam ir gals klāt!
[8] Tā ir arī ar mani. Šodien es jūtos stiprs kā jauns lauva, bet rīt es varu būt jau tik nožēlojams un vājš, it kā
vampīri man būtu izsūkuši visus asins pilienus. Un tādēļ tu nevari sev par manu palīdzību neko pārāk lielu
sasolīt.
[9] Bet mana lielā pieredze kopā ar manu pasaules bagātību lai ir tavs īpašums! Tu vēl ilgi varēsi to labi lietot,
jo tu esi tikai kādus piecdesmit gadus vecs, kurus pret manējiem var saukt vēl par īstu jaunību! Bet man ir
patiesi liela pieredze, un laikam ar tās daudzumu un svarīgumu es būšu tev lielāka un dzīvei vērtīgāka bagātība,
nekā ir mans lielais zelta, dārgakmeņu un pērļu daudzums.
[10] Arī es sākumā biju čakls patiesības meklētājs; arī es esmu izceļojis daudzas pilsētas un zemes un meklējis
cilvēkus un patiesību, un man ir atklāti jāatzīst, ka mana meklēšana nebija pavisam bez panākumiem. Es bieži
sevī manīju pavisam gaišus momentus. Bet, kā jau šajā pasaulē cilvēkiem bieži gadās, tā bija arī man. Šodien
jūtas ļoti gaišs, bet rīt parādās visādas dumjas, pasaulīgas rūpes un aptumšo cilvēka prātus galīgi un pavisam, un
te nelīdz nekāda savākšanās garā.