5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

vispusīgā pasaulīgā labklājībā, un mūsu klosteris nav nekas cits, kā vienīgi mīlestības un draudzības parādīšanas
iestāde.Un priekš tā mēs neesam izvēlējušies pat ne vienu vienīgu sliktu līdzekli!
[2] Protams, varētu teikt – katra apmāns jau ir slikta lieta! Bet te es pavisam noteikti iebilstu arī kādam Dievam
un saku – jā, krāpšana vienmēr ir slikts līdzeklis, ja es ar to saistu kaut mazāko sliktu nolūku no jebkāda
patmīlīga pamata. Bet, ja es redzu, ka cilvēku nevar dziedināt nekādā citā veidā, kā tikai ar atklātu apmānīšanu,
un tad es aiz tīras mīlestības pret brāli ķeros pie šī vienīgā līdzekļa un cilvēkam ar to nekļūdīgi palīdzu, tad pat
vistrakākais apmāns ir un paliek nevis slikts, bet augstākā mērā labs un taisnīgs līdzeklis, pret ko man nespēs
iebilst pat neviens deivs.Tā apstiprināšanai es gribu tev tikai izstāstīt vienu piemēru no manas esēņa pieredzes,
un tev vajadzēs atzīt manu taisnībi, pat ja tu būtu desmitreiz Dievs.
[3] Pie manis atnāca raudošs vīrs, kura mīļā, jaunā un ārkārtīgi krietnā sieva kļuva slima tādā veidā, ka to
matemātiski droši varētu izārstēt tikai viens vienīgs, man labi pazīstams līdzeklis. Jebkurš cits ārtēšanas
līdzeklis būtu atnesis viņai drošu nāvi un dzīvesbiedru padarījis par pasaulē nalaimīgāko cilvēku. Bet sievai pret
pazīstamo līdzekli bija tāda antipātija, ka viņa labāk gribēja desmitreiz mirt, nekā pieņemt šo dziedināšanas
līdzekli savai drošai atveseļošanai. Nelīdzēja nrkāda pierunāšana, un vīrs krita no viena izmisuma otrā. Bet es,
kuram šādos apjukuma gadījumos nekad netrūka labu ideju, tūlīt teicu pavisam nopietni un stingri vīra priekšā
sievai – Ak, te esi tikai pavisam mierīga, es zinu vēl simts citus līdzekļus, kas šādas slimības ārstē vēl daudz
labāk un ātrāk, nekā minētais. Jau ar to es pamatos biju melojis kā lācis; jo patiesi, par visiem Zemes
dārgumiem es nezināju viņai nevienu citu. Šie kardinālie meli bija jau pirmā krāpšana slimajai par labu.
[4] Otrie, un tādēļ vēl lielākie bija tas, ka zināmajam līdzeklim es devu citu nosaukumu, piejaucu klāt kaut ko
neitrālu, un tā izmainīju veidu, krāsu un mazliet arī garšu, un tam devu klāt arī ļoti skanīgu summu. Trīs
mārciņas zelta ļoti būtiski izmainīja lietu. Ar lielu prieku sieva ieņēma medikamentu, un pēc dažām stundām
bija ne tikai pilnīgi glābta, bet arī tūlīt bija svaiga, gaiša un pilnīgi vesela! Es pats par šo labo joku gandrīz
nespēju apvaldīt smieklus; un ne sieva, ne vīrs līdz šai stundai nav uzzinājuši ne zilbes no šādas manas abiem
dziedinošās apmānīšanas!
[5] Tagad es tev jautāju – vai šāda mānīšana par sevi bija slikta vai laba? - Tu klusē un nevari man iebilst neko.
Bet es tev uzklāšu uz galda vēl vienu citu piemēru, un tad lūgšu tavu spriedumu.
[6] Redzi, pirms viena gada notika, ka ļoti cienījamam un arī ļoti bagātam vecāku pārim nomira vienīgā,
trīspadsmitgadīgā meita ar ļauniem izsitumiem. Es nejauši uzzināju par toun momentā steidzos uz sēru lielo
namu. Tēvs un māte nebija nomierināmi par šādu zaudējumu. Es rūpīgi apskatīju pilnīgi mirušo gulošo meiteni,
un atklāju, ka viņa ir ļoti līdzīga kādai meitenei mūsu lielajā cilvēku kopšanas iestādē un nodomāju – šim
sērojošajam pārim var un vajag tikt palīdzētam!
[7] Es tūlīt pasaucu pie sevis tēvu un teicu – nesēro! Es esmu viens patiess esēnis un tev saku, ka es varu atkal
atdzīvināt šo guļošo ar savu arkanumu klosterī! Liec viņu atvest ar visu, kas viņai ir piederējis, un apraksti man
smalki viņas raksturu, simpātijas un antipātijas, īsi sakot, visu, kas ir bijis ap viņu visos laikos, un es tev
galvoju, ka es tev tavu, tagad mirušo meitu pēc diviem mēnešiem atgriezīšu tavās rokās!
[8]Tas, ka redzot manu nopietnību, abi nedomāja ilgi, ir pats par sevi saprotams, jo no paša sākuma viņi
uzskatīja mani par krāpšanas nespējīgu. Un tad uz klosteri bija jāatved viss, kas meitenei bija piederējis, sākot
no šūpuļa līdz pat viņas nāvei. Tā kā sava dienesta laikā es ļoti bieži biju apmeklējis šo māju, un meiteni biju
ļoti labi pazinis, un meitene no kopšanas iestādes izskatījās ļoti līdzīga mirušajai un, piedevām viņa bija ļoti
pielāgošanās un uzņemtspējīga, tad te apmaiņa bija ļoti viegli iespējama. Pēc diviem mēnešiem meitene no
kopšanas iestādes bija pilnīga jaunatmodinātā abiem ticīgi uz pamodināšanu gaidošojiem vecākiem.
[9] Es pats uzņēmos aizvest jaunatmodināto vecākiem. Kad abi vecāki mani ieraudzīja jau no tālienes un pazina,
tad tie skrēja man pretī ar no prieka paceltām rokām, un pseidomeita pēc manas pavēles un iepriekšejās
apmācības, kā viņai vajadzētu uzvesties, darīja to pašu. Te tev vajadzētu būt abu vecāku svētlaimības
lieciniekam, un tu būtu kopā ar mani raudājis no prieka.
[10] Caur šo noteikti ļoti smalko, bet tomēr kolosālo apmānu trīs cilvēki kļuva pilnīgi laimīgi; abi sērojošie –
tēvs un māte, neapšaubāmi atkal atguva savu meitu, bet citādi ļoti nabadzīgā meitene nu bija nonākusi pie
labdaru pāra tā, kā viņas sirds vien varētu vēlēties. Bet kas man no tā bija? Tik patiesi, kā es te sat`vu, es tev
saku – neko, kā tikai patīkamo apziņu, ka esmu trīs cilvēkus padarījis laimīgus!
[11] Tagad es tev jautāju, vai arī šo mānīšanu var nosaukt par sliktu? Jā, es pats saucu visu mānīšanu par sliktu,
kas tiek izdarīta aiz aiz patmīlības vai nelietīgas mantkārības pret nabaga nekaitīgiem līdzcilvēkiem; bet, ja es