5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[11] Es tev saku: visi Jehovas un visi Zevi – ēģiptiešu, grieķu un romiešu, un visi indiešu Athmas un Lamas ir
nulles pret vienu vienīgu Nācarieti, kas ir patiesais brīnumu darītājs, un no kura mēs, esēņi, nebaidāmies nemaz,
jo pat daži no mums ir starp viņa mācekļiem, un jau vairākas reizes caur vēstulēm mums ir darījuši zināmu,
kāds ir tas vīrs, ko viņš māca un ko visu viņš dara! Jā, ja šis vīrs gadījumā būtu šeit, tad es tev nemaz neprasītu,
kā ir izcēlies šis brīnumnams; jo tad es tev teiktu: „Redzi, tas ir patiess Dieva darbs!”
[12] Dievam ir iespējams šurp atradīt arī jaunu pasauli; jo viņam sevī ir visas dzīvības centrālās auklas, ar kuru
palīdzību viņam ir jātur pilnīgi savā varā visas būtnes un visi visas dabas elementi. Viņam tikai kaut kas ir stipri
jāgrib, un tam ir jāizveidojas pēc viņa visskaidrākās un pilnīgākās inteliģences. Arhimeds, liels gudrais, kas
pazina dažus spēkus, teica: „Dodiet man virs Zemes vienu cietu punktu, un es jums izcelšu visu pasauli no
eņģēm!” Tas gan bija pārdrošs, bet tomēr liels vārds; bet viņam ar saviem skrūvpacēlājiem gan būtu ko
papūlēties, lai visu Zemi izceltu no tās ēņģēm.
[13] Bet Nācarietim nav vajadzīgi nekādi materiāli skrūvpacēlāji, bet tikai gribas dvesma, un visa pasaule kopā
ar mums atrastos mūsu priekšā sadalīta atomos, tas ir – tik tālu, cik mēs sev pēc sadalīšanas varam iedomāties
vēl kādu eksistenci!
[14] Tikai Nācarietie ir atradis patieso pacēlāju, un viņam nav vajadzīgi nekādi cietie punkti ārpus Zemes,
viņam ir vajadzīga tikai viņa griba, un ir beigusies visa redzamās dabas eksistence! Un redzi, zināmā mērā šis
Nācarietie pieder arī mūsu institūtam, tas ir patiesās, nepatmīlīgās tuvākmīlestības institūtam, un tādēļ mums
nav jābaidās no vēl lielākiem un vēl patiesākiem brīnumdariem, jo mēs esam pārliecināti, ka viņu uz šīs Zemes
pārspēt nespēj neviens.
[15] Jeb vai tev būtu prieks ar viņu mēroties spēkiem, kas tu man gribēji sacelt matus stāvus? Redzi, mans
vismīļākais un citādi ļoti augstu vērtējamasis jaunrkli, tikai vienmēr tā kautrīgāk! Tu, protams, vari ļoti daudz,
bet visu vēl ilgi ne!Bet Nācarieties var visu! Ar viņu tev būtu ļoti cieti ķiršus ēst, tu, mans mīļais! Bet es kaut
kur vēl satikšos ar Nācarieti un stādīšu viņam tevi priekšā; bet tad uzmanies, kā tu viņa priekšā pastāvēsi! – Nu,
vai tagad tu pazīsti brīnumvīru no Nācaretes?”
[16} Rafaels saka: „Nu, vai man būtu viņš jānepazīst? Es taču jau ļoti ilgu laiku atrodos viņa dienestā!”
55. Roklusa no Rafaela pieprasītais brīnumdarbs.
[1] Roklus smiedamies saka: „Ak, tu varenais pīlīšu pūtējs! Ja tu arī vēl nekad neesi nepatiesību runājis, tad
tagad tu to esi izdarījis! Vispirms jaunais resgalis liek man brīnišķīgo Nācarieti sev īsti skaidri aprakstīt, un
tagad nu saka man, ka viņš jau ilgu laiku esot viņa kalps! Nav slikti, nav slikti! Pirmīt viņš vēl nezina par viņu
gandrīz neko, bet nu viņš ir pat viņa kalps! Nē, tagad es tevi uzaicinu to man arī pierādīt, citādi es likšu tavām
blondajām lokām sacelties stāvus! Vai tu esi mani sapratis?! Tad nu ķeries tik pie pierādīšanas!
[2] Rafaels saka: „Jā, mans draugs, ar šo tavu uzaicinājumu tu vis neiedves man šausmas, un es spēšu visu, ko
vien tu man prasīsi, izpildīt, tikai pieņemot, ka prasīsi kaut ko prātīgu un domāšanā iespējamu; jo priekš kaut kā
dumja vai neiespējama man nav ne spēju, ne varas. Tādēļ ātri dod man uzdevumu pierādījumam, un es to arī
tikpat ātri izpildīšu!”
[3] Te Roklus asi ieskatījās viņam sejā un teica: „Nu labi, mans mīļais, jaunais draugs, te es esmu no zemes
pacēlis vienu ap piecas mārciņas smagu akmeni. Tas ir brūns granīts, kan nav radniecības ne ar kādu no man
pazīstamajiem metāliem. Pārvērt to zeltā, bet tādā pašā svarā!”
[4] Rafaels saka: „Tu īsredzīgais cilvēk, ja no tā radīsies zelts, tad tas gabals kļūs trīsreiz smagāks! Tādēļ svars
nevar palikt tas pats, ja nedrīkst mainīt ne formu, ne svaru! Ko tu nu gribi – kas lai tiek izmainīts?”
[5] Roklus saka: „Tad lai paliek forma un veids, bet svars lai palielinās brīnumam par labu!”
[6] Rafaels saka: „Tad turi nu akmeni stipri, lai tas tev neizkristu no rokām, kad būs kļuvis par trīsreiz smagāku
zelta kluci; jo pēkšņa svara palielināšanās vienmēr ir sajūtama ganrīz tā, it kā tev ap desmit mārciņas smags
akmens uzkristu no gaisa uz rokām! Tā tu viegli varētu apgāzties kopā ar tavu zelta babalu!”
[7] Roklus saka: „Tāda nelaime mani laikam nepiemeklēs!”
[8] To Roklus teica tikai aiz zināmām šaubām par pierādījuma izdošanos. Bet tieši tai pašā mirklī Rafaēls grib
pārvērst akmeni zeltā. Un acumirklī akmens kļūst par zeltu, un caur pēkšņo svara palielināšanos nomet Roklusu