5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[7] Tādēļ Es jau laikus jūs par to brīdinu un tādēļ neklausieties tajos, kas apkārt staigādami, sauks – šeit vai tur
ir Dieva svaidītais, vai te ir patiesība! Patiesi, Es jums visiem saku – kas tā runās un kliegs un darīs pat zīmes
Manā Vārdā, tie nav nekas cits, kā tīrie viltus pravieši! Tajos neklausieties un pagrieziet tiem muguru! Un, ja tie
nāks pie jums, tad piedraudiet tiem; un, ja tie negrib atlaisties, tad piedraudiet tiem Manā Vārdā un dariet viņu
acu priekšā patiesu zīmi; bet citādi atturieties, cik vien iespējams, no brīnumu darīšanas, jo tie gan valdzina un
savažo dumjo cilvēku ausis un acis, bet viņu sirds uz šo brīnumu rēķina visbiežāk tiek sacietināta par bezjūtu
akmeni! Patiesībai ir jāliecina un jārunā pašai par sevi un tai nevajag nekādu papildus zīmju.
[8] Bet vienīgi praizā brīmumzīme lai ir paša personīgā pieredze, ko katrs sev izstrādās caur to, ka tieši patiesība
darīs to īsteni brīvu visā vi’ņa domāšanā, gribā un rīcībā, un tā atvērs viņa iekšējo redzi un viņš saskatīs visas
lietas un attiecības tā, kā tās ir patiesībā, bet nevis tā, kā tās tiek pēc patikas kopā saliktas un uzskatītas kādu
slavenam būt gribošu pasaules gudro satricinātajās smadzenēs. Un tagad, Mans Rokluss, saki Man, vai nu tev
šī lieta it kļuvusi skaidrāka, nekā iepriekš?”
[9] Rokluss saka: „Jā, Kungs un Meistar, tagad man viss ir tik gaišs un skaidrs, kā man visā dzīvē nekas tik
skaidrs nav bijis! Es jau vienmēr esmu domājis un pat dzīvi jutis, ka Dievs tīram cilvēka prātam nevar celt
priekšā neko, kas tam būtu jāuztver kā atklāta un rokām taustāma pretruna. Un tagad ikkatrs no šiem Taviem
Vārdiem ir tik pilnīgi atbilstošs prātam, cik Saules gaisma ir atbilstoša dienas radīšanai uz Zemes. Tagad es
esmu pilnā skaidrībā, un arī mūsu institūtam ir tādam jāpaliek līdz pat visu laiku beigām!”
[10] Es saku: „Nu labi, tagad ej un izstāsti to visu arī saviem biedriem! – Tagad vēl notiks kaut kas, tad
brokastis, un tad – Mana aizceļošana no šejienes uz kādu laiku!”
141. Pazemība un brāļu mīlestība. Rokluss un viņa biedri apjukumā.
[1] Rokluss ļoti dziļi paklanījās un steidzās pie saviem biedriem, kas pa šo laiku bija pārrunājuši dažādus
svarīgus institūta iekārtošanas saimnieciskos jautājumus, kuros tika ieturēts tieši tāds kurss, kādu Es Manās
pamācībās Roklusam biju devis par viņa dzīves vadlīniju.
[2] Roklus bija ne mazumu izbrīnīts, kad viņš no saviem biedriem izdzirdēja visu to pašu, ko viņš tiem gribēja
pasniegt kā kaut ko pavisam jaunu un dzīvei ārkārtīgi svarīgu, - un tas pēc Manis izteiktās pavēles, lai caur to
rādītu, ka Es kā Kungs šī īpaši augstā amata izpildei esmu viņam uzticējis pavisam īpašus uzdevumus. Viņš kā
institūta šefs saviem padotajiem nu tomēr tā mazliet gribēja parādīt, ka viņš par to ar Mani pašu ir norunājis
daudzas un pavisam ārkārtējas lietas un tagad gribēja to visu viņiem līdzdalīt.”
[3] Bet biedri viņam teica – „Šīs pūles tu vari sev pavisam glīti aiztaupīt; jo mēs jau par visu esam pamācīti, un
patiesībā mums pat ir vēl vairāk nekā tev, neskatoties uz to, ka tu esi runājis ar pašu Kungu! Redzi, pamatīgs
lapu skaits, visas pierakstītas pilnas! Tajās tu uzticami vari atrast visu, ko Kungs tev ir stāstījis. Bet tu te
izskaties, kā mums šķiet, ne tieši savā vislabākajā ģīmī; kas tad ir ar tevi?”
[4] Rokluss saka: „Ak, par vai pret to man nepavisam nav nekā, bet, ja Kungs pats mani zināmā mērā uzaicināja
ar jums pārrunāt un vienoties par visu to, ko Viņš man uzticēja sakarā ar visa institūta pārkārtošanu, bet jūs jau
iepriekš visā esat gandrīz vai labāk par mani pamācīti, tad par to man gan tagad ir mazliet jāpārdomā, ko mīļais
Kungs ir gribējis ar tādu mazu un, bez šaubām, nekaitīgu izāzēšanu pie manis panākt?”
[5] Rafaels, kas grozījās starp biedriem, saka: „Draugs, to es tev tūlīt izskaidrošu, gribi tikai pavisam īsi mani
uzklausīt! Redzi, šie visi ir tavi vistuvākie valsts ierēdņi, teiksim, tavā institūtā! Pats Kungs tev visā patiesībā
nevarētu dot nevienu citu titulu, nekā tev jau ir piešķīrusi valsts un ko tu arī vari lietot, jo taviem lielajiem
naudas īpašumiem ir jāierāda tev šādas tiesības. Bet Kungs grib, lai visi cilvēki apskautu cits citu kā brāļi un
tikai vienīgi Viņā lai tie atzītu vispatiesāko Kungu un Meistaru.
[6] Bet, tā kā nu reiz tu jau savā institūtā esi kungs, tad arī bija pavisam kārtībā, ka Kungs pats tev piešķīra
rīkojumus, kas tev turpmāk būs jādara un kā tev viss ir jāiekārto. Bet tikpat labi kārtībā bija arī tas, ka man
Kungs lika vienlaicīgi visu darīt zināmu arī taviem biedriem, vispirms, lai tev aiztaupītu nevajadzīgās pūles
pamācīt savus biedrus, un otrkārt, lai tevī nomāktu zināmu pravietisko augstības sajūtu, kas pavisam viegli
varētu pāraugt augstprātībā, un treškārt, lai tev piekodināto pārrunāšanu ar šiem taviem biedriem padarītu tik
vieglu un iedarbīgu, cik vien ir iepējams.