5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[7] Jo ar to, ka Kungs tev teica – tad aizej un pasaki to arī taviem biedriem, Viņš tev neizteica sava veida
uzdevumu, ka viņiem tas, ko tu esi esi dzirdējis un iemācījies no Kunga, būtu jāiemācās no tevis, bet gan tev
bija viņiem tikai jāpasaka, ka tu pats esi pareizi iemācījies un pilnīgi aptvēris to, kādas izmaiņas nākamībā
institūtā ir jāveic. Nebija taču teikts, ka tev, it kā vienīgajam lietā ievadītajam, tagad būtu jāsāk apmācīt savi
biedri?! Un tādēļ tev nevienam nav jārāda pārdomīga sejas izteiksme, ja tu Kunga uzdevumu esi sapratis
pavisam greizi! Vai tu tagad mani saproti labi, vai tevī uzpeld vēl kādas šaubas?”
[8] Rokluss saka: „Jā, tagad arī te es esmu pilnīgā kārtībā, un vairs par šo punktu nedomāju nemaz, bet manu
prātu tagad nodarbina pavisam kas cits! Visu mēs viegli savedīsim labā kārtībā, - tikai būs grūti atcelt tautas
ticību tam, ka mūsu varā ir Saules un Mēness aptumsumi. Jo tie parādīsies atkal un atkal, un mēs vairs
nevienam nevarēsim un nedrīkstēsim teikt – redzi, ja tu un tava tauta negribēs stingri un noteikti ticēt un darīt,
kā mēs tev esam pavēlējuši, tad dievi tajā un tajā laikā aptumšos Sauli vai Mēnesi! Kā mēs izkulsimies no šī
apjukuma? Ar visu citu ir labi, tikai šeit es neatrodu nekādu labu izeju! Ko jūs domājat šajā sakarā un ko domā
tu, mans draugs Rafael?”
[9] Rafaels saka: „Apspriedieties vispirms savā starpā; bet, ja pie jums visi striķi trūks, tad jau mans padoms vēl
vienmēr nāks pareizajā laikā!”
[10] Kāds no biedriem saka: „Jā, tas ir viens kutelīgs punkts! Te nu mēs ar tautu nevarēsim tikt galā! Nu jau
daudzus gadus tauta pie tā ir pieradusi, un ja nu tās priekšstāvji pēc kāda redzēta Mēness vai pat Saules
aptumsuma nāks pie mums un noteikti pavisam nopietni jautās par aptumsuma cēloni – kādēļ mēs esam
prasījuši dieviem aptumsumu, un neesam to darījuši zināmu tautai, tad kādu atbildi lai mēs uz patiesības
pamatiem tai dodam, lai paši nenokļūtu pārāk briesmīgā kaunā jautātāju priekšā?”
[11] Kāds trešais saka: „Ar kādiem pavisam maziem mājas meliem jau varētu izkulties no peļķes; bet bez tiem,
neskatoties uz visu domāšanu, es neredzu nekādu godīgu izeju. Bet ne tikai šajā, arī pavisam daudzos citos
punktos mums ies karsti, un ne mazāk kā aptumsumu lietā! Nu mēs tā īsti kārtīgi sēžam veļas mazgāšanā! Uz
īstām grūtībām mēs uzskriesim tad, kad sāksim purināt un uzlabot veco ēku! Kā siseņu bari no Arābijas no
visām pusēm mums ceļu aizšķērsos nepārvaramas, nesaskaitāmi daudzas grūtības, un mēs vairs nesajēgsim, kur
iekšā un kur ārā. Visieteicamākais vēl varētu būt laisties ļoti tālu prom no šīs vietas un tad apmesties kaut kur.”
[12] Rokluss saka: „Jā, jā, viss jau būtu labi; bet ko darīt ar šiem mūsu īpašumiem un iekārtojumiem, ko taču arī
nevar tā ar vieglu prātu vienkārši atstāt mūsu pretiniekiem brīvai izpētei?! Patiesi, jūsu padoms it īpaši man
maksātu ļoti dārgi! Bet tagad mūsu pusē ir Kungs Dievs, kurš viens pats visdrošāk izpestīs mūs no visa
turpmākā pilnīgi liekā apjukuma, par to es esmu pilnīgi drošs! Protams, vēl daudz, kas mums būs jāiztur; bet,
kā es tagad apjaušu, caur to mēs noteikti iziesim pavisam svarīgu skološanu, un tieši no tās mēs smelsim
praktiskās zināšanas un ieskatu, ko visu vajag iztīrīt no savas zemesdzīves un kā to izdarīt, lai nonāktu līdz
patiesajai, iekšējākajai dzīvībai no Dieva mūsos.
[13] Tādēļ mēs tomēr paliksim šeit! Bet par visām citām lietām man nav nekādu baiļu; jo te es pats saku
ikvienam - kopš šodienas visas mirušo modināšanas uz visiem laikiem izpaliks! Kādēļ? Atbilde – Dievs to vairs
negrib, jo cilvēki pēc tam nedzīvo tā, lai būtu tādas īpašas žēlastības vērti!
[14] Bet tie, kas dzīvo pēc Dieva gribas, tie arī sapratīs, kādēļ Dievs ir pieļāvis mirt vienam vai otram bērnam,
un turpmāk viņi spēs ļaut sevi pamācīt Dieva garam. Pret to nevienam nebūs, ko iebilst.”
142. Roklusa priekšlikumi esejiešu institūta reformēšanai.
[1] (Rokluss: ) „Kas attiecas uz citām zinātniskajām spēlītēm, tad tās var palikt; jo tikpat mēs tās neesam
lietojuši nekam citam, kā vien šad un tad ciemiņiem rādījuši kādu nevainīgu laika kavēkli. Bet mēs varam tās arī
izpostīt, arī tad nevienam nevarēs būt nekas tam pertī. Bet vispirms ir jālikvidē mākslīgais pilnmēness; jo,
vispirms, tas ir jau par lempīgu un vairs neder pat visdumjākajiem ļautiņiem par optisku mānu. Runājošie koki,
krūmi, statujas, kolonnas, avoti un akas tiks iznīcinātas un to vietās tiks novietots kaut kas labāks. Bet
elektriskās lietas var palikt, kā arī dažādie degspoguļi; jo šīs lietas pieder zinātnes laukam, un ar to palīdzību var
dziedināt dažādas slimības. Tam pieder arī mūsu aptiekas mākslas un māksla taisīt stiklu, to slīpēt un gludināt.
[2] Īsi – kas pie mums visā patiesībā pastāv kā kaut kāda veida tīras zinātnes priekšmets, tas lai paliek, bet viss
pārējais izbeidzas! Bet, ja tas izbeidzas, tad tomēr mēs it nevienam par to neesam parādā nekādu atskaiti, jo