5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

19. Patiesais Roklusa un viņa pavadoņu mērķis.
[1] Roklus saka: „Es nesaku, ka ziemeļu ķēniņa likumi nebūtu gudri vai būtu netaisni vai nežēlīgi; tikai priekš
mums viņi būtu mazliet neērti! Un tādēļ es tomēr domāju, ka es nenodarīšu Romai, tev un vecajam Markusam
negodu, ja es īsti cieši apgalvošu, ka man tagadējie Romas likumi ir ļoti daudz mīļāki nekā noteikti ne negudrie
ziemeļu valsts ķēniņa, kura valstij, pēc kādas vecas sāgas, ir jāsniedzas līdz pat pasaules galam, un līdz ar to
laikam ir pasaules lielākā valsts. Bet vai viņam būs iespējams savus gudros likumus visām savas ļoti plašās
valsts tautām pat tikai pasludināt, tas ir pavisam cits jautājums! Labi viņam un viņa tautām, ja viņš būs spējīgs
to izdarīt! – tikai atļauj man vienu pavisam nekaitīgu piezīmi; jo, ja jau man reiz\ ir jābūt atklātam, tad es
labprāt tāds esmu līdz galam un atmetu jebkādu slēpšanos!
[2] Tu, augstais kungs, kungs, kungs, pirms tam piezīmēji, ka ķeizars nevarot darīt nekādus brīnumus un
nevartot radīt nevienu pasauli; bet vismaz man izskatās, ka tā nav pilnīga patiesība. Jo šī vecā Markusa jaunā
krāšņuma ēka, lielais dārza mūris, pie kā simts labākajiem mūrniekiem būtu vismaz piecus gadus uz viscītīgāko
jāmūrē, ja ieskaita arī skaistāko granīta mūra akmeņu kalšanu un to atgādāšanu šurpu, un beidzot arī tik lielā
dārza pārvēršana pilnīgā kultūrstāvoklī, un pavisam beidzot, kā tikai tagad es ievēroju, ļoti lielās un drošās ostas
un vairāku pavisam jaunu, lielu buru kuģu uzbūvēšana, kas pēc mūsu precīziem novērojumiem no kāda pilsētas
pakalna bija pēkšņi gatavi un stāvēja te kā uz burvja mājienu – jā, ja to nesauc par brīnumu darīšanu, tad es
atsakos no visa, ko pie manis sauc par cilvēku, un tad es gribu būt krokodils!
[3] Un tādēļ, kas tagad es bez kuģa avārijas esmu pieskāries šim mazajam, bet āķīgajam punktam, tad man
tagad šo manu vienpadsmit pavadoņu vārdā ir atklāti jāatzīst, ka visa mana iepriekšēja, trakā prasība patiesībā
bija tikai tīrs triks, lai caur to nokļūtu pie šī noslēpuma un uzzinātu, kā tas bija iespējams! Jo nav iespējams, ka
tas viss būtu radies dabiskā ceļā! Un tā tikai tagad es tev saku patiesību, ka mūs ziņkārība uz dzīvību un nāvi ir
atvilkusi šurpu! Tad, kad mēs redzējām to visu rodamies zibens ātrumā, Mēs visi vienbalsīgi nodomājām: te ir
jābūt klāt vai nu Dievam, vai vismaz senindiešu lielam māgam, jo ar dabiskiem cilvēku spēkiem to izdarīt ir
neiespējami! Tad mēs arī ātri izlēmām ar kaut kādu ieganstu steidzīgi doties šurpu, lai atklātu sev šo brīnumu un
tā darītāju.
[4] Visas mūsu pirmītējās jums priekšā izšautās tiesību lietas ir tīrā nulle, bezjēdzīgi māņi, lai tikai nonāktu pie
kaut kāda pieturas punkta, kas pavisam cieši grozās ap radušos brīnumu. Un redzi, šī māņu kustība bijs laba, jo
caur to nu mēs taču esam nonākuši pie mūsu šurpnākšanas īstā pamata! Un tādēļ tagad mēs lūdzam tevi no sirds
dziļumiem, dod mums par to kādu mazu gaismiņu, - lai maksā tas, ko maksādams! Mēs negribam labajam,
godīgajam, vecajam Markusam ne tikai neko atņemt, bet mēs turklāt vēl apņemamies viņam atlikušo, vēl atmatā
esošo gruntsgabala daļu uz mūsu rēķina viņam arī iekultivēt, un uz to labāko! Un pat, ja zeme mums būtu jāved
šurpu no Eiropas! Bet tikai – ļauj mums ieskatīties brīnuma noslēpumā!”
[5] Kirēnijs saka: „Jā, te nu, bez šaubām, ar jums izskatās pilnīgi citādi, un tā jūs nonāksiet tālāk daudz labāk,
nekā iepriekšējā veidā, ar jūsu visnetaisnīgāko prasību, ar ko jūs pie manis patiesi diez vai ko panāktu!”
[6] Roklus ātri saka: „To es un mēs visi zinājām pavisam labi, un no garas pieredzes! Tagad jau stipri pāri
trīsdesmit gadiem tu esi mūsu vistaisnīgākais un vienlaicīgi arī vislabākais pavēlnieks, un mēs pazīstam tevi un
visas tavas vājās vietas. Vispirms tevi vienmēr ir jāieved zināmā karstumā, ja no tevis grib uzzināt kaut ko
ārkārtēju, un tā bija arī šoreiz, ko tu labās lietas dēļ mums noteikti piedosi!”
[7] Kirēnijs saka: „Jā, bet uz ko jūs balstāt savu apgalvojumu, ka viss šis esot radies brīnumainā kārtā? Jūs to
šodien gan esat atklājuši kā gatavu, bet septiņas dienas pirms tam jūs laikam neesat nemaz vai maz tam
pievērsuši uzmanību, kā mani zaldāti un karavīri pie tā ir strādājuši!”
[8] Roklus saka: „Kungs, kungs, kungs, lai nu tas paliek! Kopš tu ar nozīmīgu karaspēka daļu, mums to labi
zinot, uzturies šeit, mēs dienu un nakti neesam pametuši savu pakalnu, lai pa gabalu redzētu, ko jūs, romieši, no
šejienes gribēsiet uzsākt. Šorīt visbrīnumjaukākais rīts bija mūs jau agrāk izvilinājis ārā. Dabiski, ka mūsu skati
nepārtraukti bija vērsti uz šo apvidu. Pirms vēl kādas mazas stundas mēs vēl neredzējām neko citu, kā tikai to,
ko pazīstot šo apkārtni, parasti redz. Bet, kā jau teikts, pirms kādas mazas stundas te parādījās māja, dārzs, osta
un kuģi, tieši kā no debesīm nokrituši! – Un dzirdi, - tam neesot jābūt nekādam brīnumam?!
[9] Pirms trim stundām mēs redzējam veselu leģionu, vai cik viņu bija, morus nākam šurpu un pamanījām arī,
kā jūs šorīt nonācāt lejā no kalna; jo mums ir diezgam asa redze! Tātad neapstrīdami tas ir viens viskolosālākā
veida brīnums, un tādēļ arī mēs gribam par to pavisam mazu gaismiņu, kā un caur ko tas ir pavelkts!”