5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

94. Rafaels izskaidro Roklusam jēdzienus „sātans” un „velns”.
[1] Rafaels saka: „Mans mīļākais draugs Roklus, nomierinies; jo tie gan bija pīķa cieti farizeji, bet tagad viņi ir
kļuvuši par mūsu mācekļiem un gan jau viņi ieskatīs savu kļūdu! Un jautājumā par velniem tavas zināšanas vēl
ir pārāk mazas, lai tu varētu pareizi un derīgi runāt par viņu ietekmi uz cilvēkiem. Tad, kad tev par to būs
patiesākas zināšanas, tad tu arī varēsi par to runāt!
[2] Redzi, tas, ko sauc par „sātanu” un par „velnu”, ir pasaule ar visu tās pavedinošo krāšņumu. Protams, visa
matērija, no kā sastāv pasaule, arī ir tikai Dieva darbs, un tajā ir apslēpts Dievišķais, bet blakus tam viņā atrodas
arī meli, krāpšana un pavedināšdana, no kā rodas skaudība, skopums, naids, augstprātība, vajāšana un no tā
visa savukārt - visi netikumi bez skaita un mēra.
[3] Un redzi, tieši tas nepareizais, meli un krāpšana, garīgi ņemot, ir „sātans”, bet visi atsevišķie, no tā
nepieciešami izejošie netikumi ir tas, ko sauc par „velnu”. Un ikviena dvēsele, kura ir iedibinājusies kādā no
šiem atsevišķajiem, neskaitāmajiem netikumiem, ir velns personā un viena vai otra sliktā un ļaunā darbīga
izpausme. Un tādā dvēselē mājo grūti izdzēšama tieksme nepārtraukti darīt ļaunu tādā veidā, kādā tās dzīvība
savas miesīgās eksistences laikā ir nodibinājusies ļaunajā.
[4] Bet tā kā ikviena dvēsele pēc miesas nāves dzīvo tālāk un uzturas šīs Zemes reģionā, tad nav retums, kad
tādas dvēseles ieiet cilvēku ārējās dzīvības sfērā (aurā) un caur to ar savām ļaunajām kārībām pūlas pamodināt
ļauno, un šajā aurā tās atrod sev patīkamu barību tādēļ, ka vēl miesā dzīvojošajam cilvēkam pašam miesā ir
izteikta dabiska tieksme uz līdzīgu netikumu, galvenokārt sakarā ar sliktu un nolaidīgu pamataudzināšanu.
[5] Tādas dvēseles bieži ieņem pat cilvēku miesu un tā moka šur un tur vāju dvēseli, un Kungs to pieļauj, lai
tieši šai dvēselei izlabotu šo trūkumu; jo tādējādi mocītā dvēsele iegūst patiesu un dzīvu nepatiku pret savas
miesas netikumīgo vājību, un beigās tā visu savu darbīgumu izlieto tam, lai kļūtu stipra tur, kur agrāk bija vāja,
un tur Kunga žēlastība īstajā laikā ir atsteigusies palīgā.
[6] Redzi, tas, saprātīgi ņemot, ir pareizi un patiesi, - tā jūdiem patiesībā būtu jāsaprot izteicieni „sātans” un
„velns”, bet viņi ir ļoti tālu no lietas būtības pareizas izpratnes. Un tādēļ, ka viņi to nesaprot, viņi par „sātanu”
un „velnu” uzskata garīgi personificētu, ļaunu gribas varu, kuras lielākā labpatika ir novērst cilvēkus no
staigāšanas Dieva kārtības ceļos.
[7] Tikai, šīm apgrieztajām, perversajām dvēselēm pie tam nav nekādu nolūku darboties pret Dievu; jo,
pirmkārt, viņas Dievu nepazīst pat no vislielākā attāluma, un otrkārt, tās ir par aklu, par dumju un stulbu, lai
vispār spētu sev uzstādīt kādu mērķi. Jo bez sevis pašām tās nepazīst nekādas vajadzības, un tās rīkojas tīri tikai
pēc patmīlības. Tās sev pievelk tikai to, kas kalpo viņu patmīlībai, un tas visaugstākā mērā neuzticas pat cita
citai. Tādēļ starp viņām kaut kāds kpējs spēks nav iedomājams, un tādēļ tev ir pilnīga taisnība, ka viņu spēks ir
nulle un nekas.
[8] Jā, tas ir nekas un nulle cilvēkiem, kas jau ir pilnīgi iegājuši mīlestībā un Kunga Gribā; bet cilvēkiem, kas
vēl svārstās pa pusei še, pa pusei tur, jeb, ja tu viņu garīgo un viņu materiālo uzliec uz svaru kausiem, un
neviena puse nepārsveras, tad dvēseles kaut kādas kailības lietā līdzīga dēmona piepalīdzība nosver morāes
svarukausu pavisam jūtami uz materiālā pusi, un tad dvēselei ar saviem spēkiem izlocīties atpakaļ uz garīgo būs
jau daudz grūtāk.
[9] Bet, ja dvēsele uzturas materiālajā, tad materiālajam svaru kausam pakāpeniski pieķeras arvien vairāk līdzīgi
domājošu dēmonu, tas nosveras arvien vairāk uz materiālo, kas kļūst arvien smagāks, bet garīgais, dabiski, kļūst
mazāks. Un redzi, tad te ir redzams, ka jūdu „velni” vai grieķu „dēmoni” ar laiku dvēseles pašveidošanās
uzdevumam tomēr var nodarīt ļoti lielu kaitējumu, lai arī patiesībā tiem nebija mērķa tai kaitēt!”