5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

tiem. Bet Es norādīju viņam par to mazliet paciesties, jo mums tūlīt būs darīšana ar mazliet bēdīga izskata
deputāciju no Cezareja Filipiem. Un Kirēnijs ar to apmierinājās.
16. Sūtņi no Cezareja Filipiem Kirēnija priekšā.
[1] Tikko Es to biju izteicis, tā arī gar vecās mājas stūri uz mūsu pusi iegriezās divpadsmit vīri; tie bija seši jūdi
un seši grieķi. Cezarejieši, kas šeit dažās būdās bija apmetušies nometnē, caur saviem ganiem un zvejniekiem
bija uzzinājuši, ka vecajam zvejniekam Markusam romiešu vietvaldis esot uzdāvinājis lielu zemes gabalu kā
pilnu viņa īpašumu, iejoztu ar nepārvaramu mūri. Bet cezarejieši zemi plaši visapkārt pilsētai uzskatīja par
sabiedrisku īpašumu, un tagad viņi gribēja uzzināt no Kirēnija, ar kādām tiesībām viņš esot pieķēries pilsētas
īpašumiem, jo pilsēta par šo zemi pastāvīgi maksājot nodevas kā romiešiem, tā arī Jeruzalemei. Es jau pirmīt
Kirēnijam par to sirdī biju slepeni ielicis mājienu, un tā viņš jau iepriekš zināja, par ko te būs runa, vēl pirms
kāds no sūtņiem atdarīja muti; un tā viņš bija pietiekami sagatavots tajā, kas viņam būs jāatbild augstākā mērā
neapmierinātajai bēdīgajai sūtņu delegācijai.
[2] Pēc visas kārtīgās klanīšanās Kirēnija priekšā iznāca smalks grieķis, vārdā Roklus, attaisīja savu muti un
teica: „Vistaisnīgākais un stingrākais kungs, kungs, kungs! Mēs tuvojamies tev sakarā ar to, ka vecajam
kareivim un tagad zvejniekam Markusam caur tavu augstsirdību ir tikusi iedalīta ievērojama daļa no mūsu ar
smagiem nodokļiem apliktā sabiedriskā zemes gabala par ar mūri apjoztu īpašumu. To mēs pirms vienas
stundas no mūsu, skaistā zemes gabala dēļ apbēdinātajiem ganiem, esam uzzinājuši kā mums vēl bēdīgāku
patiesību.
[3] Kāda nelaime mūs, citādi labklājībā dzīvojošos cezarejiešus, caur to ir piemeklējusi, par to liecina šur un tur
vēl kūpošie gruveši. Vārda pilnākajā nozīmē mēs tagad esam pasaulē visnožēlojamākie ubagi. Labi tam, kas
varenajā ugunsgrēkā paspēja vēl kaut ko izglābt no sava īpašuma! Mums, nabaga fauniem šāda laime nebija
iespējama; jo uguns rija visu tik ātri ap sevi, ka mums un vēl daudziem citiem no mums bija jābūt ļoti
pateicīgiem dieviem, ka esam vēl izsprukuši ar kailo dzīvību. Mazliet liellopu tagad ir viss mūsu īpašums, un nu
atkal mēs esam kļuvuši par nomadiem; bet kā tagad uzturēt arī šo pēdējo mūsu īpašumu, ja tava augstsirdība
pret dzimušiem romiešiem atņem mums mūsu labākās zemes, un iedala tās kā pilnu, neaizskaramu īpašumu
tiem, kuriem ir tā laime baudīt tavu augsto labvēlību?!
[4] Tādēļ mēs tagad gribam tev lūdzot jautāt, vai tagad tik pārlaimīgajam Markusam būs mums kaut kā
jākompensē zaudējumi vai nē? Pavisam bez atlīdzināšanas šajā mūsu visnospietākajā stāvoklī šī atņemšana gan
būtu visā cilvēces vēsturē nekad un nekur nedzirdēta lieta! – Visaugstākais kungs, kas mums nabagiem tagad ir
jāsagaida?
[5] Kirēnijs saka: „Ko jūs runājat, un ko jūs gribat, nekaunīgie puscilvēki?! Jau piecsimt gadus šis zemes gabals
pieder šim kalnam un šai zvejnieku būdai un tas bija pilnīgi bezvērtīgs, jo tā bija tīra akmens šķembu un smilšu
stepe. Šai zemei vēl piederēja divdesmit rīti zemes (noch zwanzig morgen Landes), kas nav tikuši iežogoti, un ir
palikuši pilsētas draudzei brīvai lietošanai pēc ieskatiem. Bez tam jūs esat sevi man šeit iztēlojuši kā pilnīgus
nabagus un ubagus, kas esot zaudējuši visu savu īpašumu! Un kas man tagad būtu jāsaka uz tādu jūsu
visļaunprātīgāko melošanu?! Es gan zinu, ka jūsu pilsētas mājas ir nopostītas ugunī, un es precīzi zinu, cik lieli
ir jūsu zaudējumi; bet es zinu arī jūsu lielos īpašumus Tirā un Sidonā, un es zinu, ka tieši tev, Roklus, tur pieder
tik daudz bagātības, ka tu mierīgi ar to vari mēroties ar mani! Un tieši tāpat ir ar visiem jums vienpadsmit, kas
ar tevi ir šurpu atnākuši!
[6] Jums divpadsmitiem ir vēl tik daudz mantas un bagātības, ka tikai jūs vieni paši varētu ugunī bojā aizgājušo
pilsētu vismaz desmit reizes uzbūvēt no jauna; un tomēr tieši jūs nākat, sūdzaties par nabadzību un gribat mani
apvainot netaisnībā, jo vecajam Markusam, kas katrā savas dzīvības šķiedrā ir goda vīrs, viņa tīrais un pēc
tiesībām pienākošais īpašums tika atdalīts no jūsējā! Sakiet, ar kādu vārdu man jūs apzīmēt!
[7] Ejiet un apskatiet zemi, kas arī aiz dārza mūra vēl ir pilnīgs viņa īpašums! Tur ir vēl krietni vairāk par
divdesmit rītiem zemes. Es pārdodu to jums par desmit sudraba grašiem. Ja jūs atzīstiet, ka tā ir tik vērta, tad
nolieciet desmit grašus, un zeme pieder jums! Sliktāka augsne vairs nav atrodama nekur citur uz mīļās, plašās
Zemes, kā tikai vēl Sahārā Āfrikā.; jo bez smiltīm un tīrām akmeņu šķembām un šur tur redzamiem kropliem
dzelkšņu augiem jūs te neatradīsiet neko!