5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[4] Šis Dievs vienlaicīgi ir arī augstākā kārtība, patiesība, taisnīgums un visa gaisma un pati Dzīvība, un visas
lietas un būtnes uz šīs Zemes – arī pati Zeme ar visiem tās gariem un elementiem, ar Mēnesi, Sauli un visām
bezskaita citām zvaigznēm, kas arī nav nekas cits kā milzīgi pasauļu ķermeņi, daži neizsakāmi daudzas reizes
lielāki par šo Zemi, - kura ir kā lode tāpat, kā tu vienmēr esi skatījis Mēnesi un arī Sauli kā lodes, no kurām
pēdējā, Saule, ir veselu miljonu reižu lielāka par šo Zemi -, tas viss ir viena un tā paša Dieva darbi, kas savā
pirmpatiesajā Būtībā ir tieši tāds, kā Viņu sev stādās priekšā tavs patiesi ļoti skaidrais prāts!
[5] Viņš pazīst visus sliktos un nepareizos priekšstatus par Viņu, un pastāvīgi pamodina cilvēkus, kas saņem par
Viņu patiesu jēdzienu; bet šajā pasaulē slinkie un aklie cilvēki parasti nekad viņus nesaprot pareizi, un tie paliek
pie savās no senlaikiem pierastajām muļķībām.
[6] Tu, protams, domā, ka nav iespējams, ka viens tāds reāls Dievs tik ilgi paciestu skatīties cilvēku ļaunumā.
Viņam kā visvarenam Pavēlniekam, vajadzētu būt viegli iespējamam visu ļauno un nepareizo izmest mēslainē.
Te pamatos tev nav netaisnība.
[7] Es te jūtu un domāju tieši tāpat kā tu, un man pie tam ir vēl grūtāk, jo arī man, kā jau ilgi pilnīgi konsolidētai
garīgās dzīves būtnei, ir visa vara caur manu gribu, ja tas būtu svarīgi, vienā mirklī visus tos kalnus, kas tur
paceļas pār jūru, pārveidot par taviem jutekļiem neuztveramu neko; jo kaut ko varēt un nedrīkstēt, ir noteikti
rūgtāk, nekā kaut ko gribēt, bet nevarēt!
[8] Bet tas, ka neskatoties uz sev piederošo varu, nedrīkst mesties lietā, ja kādam to arī ļoti gribētos, rodas no
tā, ka šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīgi – kā tu to pavisam labi tavas runas ar Kirēniju beigu daļā esi
piezīmējis -, un proti, ka patiesam cilvēkam ir sevi jāatrod pašam un kā konkrētam dzīvības spēkam pašam ir
jākonsolidējas, jo citādi viņam nebūs iepējams kā brīvai un patstāvīgai būtnei mūžīgi pastāvēt pret lielu un
varenu spēku pastāvīgo un naidīgo iedarbību! Ja tu arī neizteicies ar tieši tādiem maniem vārdiem, tad tomēr tu
izteici šo pašu domu.
[9] Tagad tu jau ieskatīsi, ka šeit uz Zemes cilvēkiem, kur viņiem pašiem savs iekšējais dzīvības princips ir
jākonsolidē pilnīgi pašiem, bez kādas ārējas svešas, vardarbīgas palīdzības, tīri pēc savām atziņām un pilnīgi
pēc savas visbrīvākās gribas, nevar iejaukties ar visresnākajām rīkstēm. Kamēr kaut kur cilvēki sev ir
izdomājuši kādu dzīves kārtību, kurā kā morālā, tā arī fiziskā eksistence vēl ir iedomājama, tikmēr viņus atstāj
tajā tik ilgi, kamēr tie nepāriet pārāk lielā deģenerācijā. Bet ja tas ar kādu tautu notiek, tad arī Zemes un Debesu
Dievs ir klāt un vada deģenerēto tautu atkal atpakaļ pareizajā dzīves kārtībā, kā tas patlaban notiek ar jūdu tautu.
38. Indiešu grēku nožēlas mērķis.
[1] „Tu biji Indijā un esi redzējis tik daudzus grēku nožēlas ļaunas izmantošanas gadījumus, tā saucamās stiprās
nožēlas gadījumus. Tīra saprāta cilvēkiem tā ir vienkārši atklāta muļķība, saistīta ar acīmredzamu turienes
priesteru klases šķietami visnežēlīgāko patvaļu. Tikai, pavisam tā tas tomēr nav, kā izskatās. Šī tauta dzīvo
zemē, kurai ir vislielākā veģetācijas spēja uz visas Zemes kā attiecības uz augiem, tā arī uz dzīvniekiem un
cilvēkiem. Ej tajā zemē uz mežiem un kalniem, un tu varēsi dienām ilgi staigāt apkārt, meklēdams uz kāda veca
koka kādu nokaltušu zariņu; un, ja tu nolauzīsi kādam kokam zaru, un pavisam vaļēji un brīvi to noliksi uz
zemes, kaut vai uz smiltīm, tad tu vari atnākt pēc gada, un tui noteiktu savu zaru atradīsi vēl pavisam zaļu, jā,
ļoti bieži pat ar jaunām, zemē iedzītām saknēm.
[2] Tā dzīvotspēja, īpaši vidējos kalnu reģionos, kā augu, tā dzīvnieku valstī ir ārkārtīgi liela. Tur var kādu
dzīvnieku vai cilvēku diezgam nozīmīgi ievainot, un tas neizraisīs nekādas kaut cik nozīmīgas sāpes, jo tur
brūces sedzošais gaiss jau iedarbojas dziedinošāk, nekā šeit visdziedinošākais plāksteris. Ja te tev kāds iesit ar
koku vai ar rīksti, tad tas sāpēs tev dažas dienas; tur tu vari ļaut sev iedot tūkstoti rīkstes sitienu, un diez vai tu
jutīsi vēl kādu sitienu līdz nākamajam. Pamēģini šeit sev iedzīt vienu naglu miesā, un jau tu jutīsi sāpes, kas ir
neizturamas! Tu sapampsi, sāksies visdedzinošākais iekaisums, jā, var pievienoties pat nāvējoša gangrēna, vai
brūce sāks strutot un izsauks tev neizturamas sāpes, bet iepriekš minētajos Indijas novados – nē! Tu vari gadiem
ilgi staigāt ar miesā iedurtu naglu, un jau drīz pēc tās ieduršanas tu vairs nejutīsi nekādas sāpes, jo gaiss tur ir tik
balzāmiski dziedinošs, ka ievainojumi gandrīz nekad nevar iekaist. Un, ja nesākas iekaisums, tad nevar būt arī
runas par sāpēm, un nemaz jau nerunājot par neizturamām.
[3] Pie tam tur cilvēki, dvēselē saturot ļoti daudz dabas dzīvības elementus, ir vienmēr ļoti uzbudināti, un
sevišķi dzimumdziņas sfērā viņi pārietu tādā izvirtībā, kādai līdzīga nebūtu atrodama uz visas Zemes. Asie