5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[2] Ir plaši pazīstama lieta, ka bieži miesīgi visveselākie cilvēki nav tie vistikumīgākie. Jā, miesīga veselība
bieži cilvēkus padara pārgalvīgus, pasaules kārīgus un baudkārus, kamēr slimie, īpaši hronisku kaišu cietēji,
parasti ir pacietīgi, lēnprātīgi un, nodevušies dievišķajai gribai, slimo, gaidīdami nāvi. Reti dzird viņus
sūdzamies, tie ir pilni pazemības un tiem nav skaudīga sirds. Vai viņu labās dvēseles īpašības nemainītos, ja tos
pēkšņi darītu pilnīgi veselus?
[3] Un tad vēl kas – noteikti ikvienam cilvēkam ir lemts vienreiz pēc miesas mirt, un, ja tā nebūtu, tad miesīgi
vajadzētu vēl dzīvot cilvēkiem no Ādama laikiem. Un, ja mēs visus – vecus un jaunus, kas ir saslimuši, arī
nāvīgi saslimuši, tūlīt visus padarītu atkal pilnīgi veselus, un arī paši sevi, tad, patiesi, pakāpeniski šajā pasaulē
miršana varētu kļūt par retumu, un īpaši, ja caur Tavu mācību ar laiku arī izbeigtos kari!
[4] Bet, ja mēs kādu neizdziedināsim, kas ir meklējis pie mums palīdzību, tad mūs apvainos par cietiem un
bezžēlastības cilvēkiem; bet, ja Tu nepieļauj, ka arī desmito reizi mēs izdziedinātu cilvēku, kas jau vairākas
reizes ir bijis mūsu dziedināts, neskatoties uz mūsu gribu un pūlēm, tad vai nu Tava Vārda spēks vai arī mūsu
pašu paļāvība uz to tiks apšaubīta un kļūs nepilnīga, un tautas ticība cietīs katastrofu! Jo tik tālu mēs vēl
matērijā dzīvojošos cilvēkus nepiedabūsim, lai viņi augstākas dzīvības iegūšanas Viņā pusē vārdā šo zemesdzīvi
gribētu sākt vērtēt tik zemu, ka savā labā nedarītu neko pat saaukstēšanās gadījumā.
[5] Pat simtgadīgs un vēl vecāks sirmgalvis stiepsies pēc zālēm savas dzīvības pagarināšanai pat tad, ja viņš
zinātu, ka viņa sačervelētās miesas nolikšana ir saistīta ar ļoti patīkamām izjūtām. Ka cilvēka kāre dzīvot
veselam un tik ilgi, cik iespējams, bieži pat pavisam sliktos apstākļos šajā kraupainajā pasaulē, ir nepiepildāma,
to mums māca visumā ap tūkstoš un vairāk gadu ilga pieredze. Un, ja cilvēku plašāki slāņi uzzinās, ka ikvienu
viņu kaiti var izdziedināt tikai Tava Vārda vara, jā, ka vajadzības gadījumā arī mirušos var atsaukt atpakaļ
dzīvē, tad mums būs jāiztur viens tautas ielenkums pēc otra!
[6] Pēc manām domām mums un arī daudziem citiem šajā sakarībā Tava tuvāka instrukcija būtu ļoti
noderīga!Vai varbūt Tu tiem cilvēkiem, kas pilnīgi dzīvos Tavā kārtībā, no tagadējā laika sākot, pavisam atcelsi
veco miesas nāvi, tā, ka kopš šī laika cilvēki dzīvotu jau mūžīgi apskaidrotās miesās, bet miesas nāve paliktu
tikai to daļa, kas grēko pret Tavu mācību un pret Taviem likumiem?
[7] Kungs un Meistar pār visām lietām! Redzi, nogājušās Saules stari vēl vareni apzeltī vakara debesis, un
Mēness sirpis sacenšas ar vakara zvaigzi, lai aizvietotu nogājušās dienas mātes gaismu. Tavu spīdošo darbu
uzlūkošāna ir tik pārlieku brīnišķīga, ak Kungs; bet vēl bezgalīgi daudz brīnišķīgāka ir iekšējās gaismas sajūta,
kas no Tavas mutes apgaismo mūsu tumšos dzīvības kaktus! Tā kā vēl ir laiks, tad vēl pirms vakariņām
izskaidro man to, ko es pats sev nekādi nespēju izskaidrot!”
75. Sāpes, slimība un nāve.
[1] Es saku: „Mans draugs, te tu pētī pēc tā, ko ne tev, ne kādam citam patiesībā nav nepieciešams zināt, jo tā ir
pilnīgi tikai Mana lieta; bet tas nozīmē to – tā ir mūžīgā Debesu Tēva lieta, tātad viņa kārtība, no kuras pat Es
savā miesā nedrīkstu būt izņēmums, nevaru tas būt un nebūšu!
[2] Tas, ko miesa ir sev pievilkusi, tas tai arī būs jāizģērbj – ar vai bez sāpēm, tas ir pilnīgi vienalga; jo pēc
atšķiršanās beidzas visas šīspasaules sāpes. Jo gaiss, ko cilvēka dvēsele ieelpos citā pasaulē, būs pavisam cits,
nekā šajā materiālajā pasaulē šeit. Tur, kur vairs neeksistē nāve, neeksistē arī patiesas sāpes, jo miesas sāpes
vienmēr ir tikai dvēseles daļējas atdalīšanās no miesas sekas.
[3] Bet tas nenozīmē, ka savā tīrajā stāvoklī dvēsele būtu bez sajūtām, jo bez tām tā taču būtu mirusi. Tikai
savai būtībai atbilstošā pasaulē tā neatradīs neko, kas to spiestu, dzītu, stieptu un kniebtu un tā radītu sāpju
sajūtu, un tādēļ tā tur nejūt sāpes.
[4] Vai arī pavisam pilnīgi vesels cilvēks pat vēl miesā ir neuzņēmīgs pret sāpju sajūtu, ja viņam vēl nekad nav
bijusi nelaime būt slimam, un viņš vēl nekad ne no viena nav sanņēmis ne sitienu, ne dūrienu?! Viņš vēl nav
saskāries ar sāpes izraisošu cēloni.
[5] Sāpju pamatcēlonis, jo sāpes vienmēr sajūt dvēsele, un nekad miesa, tātad atrodas spiedienā, ko pārāk
slinka, un līdz ar to pārāk smaga kļuvusī miesa izdara uz kādu dvēseles dzīvības daļu.
[6] Uz laiku dziedināma ir katra slimība, ja saprot samazināt miesas masu; bet miesas vecumam nav vairs
nekāda atvieglojuma, lai gan labā kārtībā dzīvojošs cilvēks var vēl līdz ļoti augstam vecumam visumā maz zināt
par sāpēm. Viņa miesa var līdz pēdējai stundiņai palikt pavisam padevīga un lokana, un dvēsele tad pakāpeniski