5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[2] Jā, reiz Ēģiptē esot bijuši gudrie, kas pēc cilvēka rokas un pieres līnijām esot varējuši pateikt, ko viņš esot
darījis un kas viņu sagaidot; ir eksistējuši arī zināmi tempļa gulētāji, kas sava veida miega ekstāzē ir pravietojuši
dažas lietas, kādas vai nu kaut kur ir bijušas, vai kurām vēl bija jānotiek vai jābūt. Bet ar kādu mistisku līdzību
palīdzību visas tās orākulu lietas tika nestas dienasgaismā! Bija vajadzīgi atkal jauni gudrie, kas šādus
visnesaprotamākos orākulu izteicienus lajiem visbiežāk izskaidroja ļoti āķīgā un asprātīgā veidā, un šie
skaidrojumi bieži bija ļoti pompozi un ļoti dārgi, un pēc tiem jautātājs bieži uzzināja tieši to, ko viņš nemaz
nebija gribējis uzzināt, vai arī to, ko viņš tāpat jau sen zināja. Bet tu to esi darījis bez kādas tempļa gulēšanas,
bez manu roku apskatīšanas un bez visiem mistiskajiem vārdu krāmiem, pavisam gludi, kā vienā līnijā tu visu
pateici! Jā, tāda pravietošana man patīk! Bet tagad nāk klibojošais jautājumu ziņnesis un vaicā - kā, kādā veidā
tas ir iespējams? Bez visu redzoša un visu jūtoša dievu spēka tas ir pilnīgi neiedomājami! Vai tiešām visā
nopietnībā to būtu iespējams sasniegt ar pilnīgu ticību?”
[3] Jānis saka: „Jā gan, draugs; bet, neapšaubāmi, ļoti daudz atkarājas no tā, ko tic! Kāds varētu tev pateikt
melus, un tu ticētu tiem stipri, bet šajā gadījumā - lai vai cik nešaubīga būtu ticība, tā nespētu paveikt it neko, jo
uz tā, kur nav nekāda patiesa un cieta kodolpamata, māju nevar uzbūvēt.”
[4] Aziona saka: „Tas viss ir kārtībā; bet kur ir pārbaudes akmens, ar kura aplīdzību es varētu nonākt pie
vispilnīgākās pārliecības, ka tā ir vispilnīgākā patiesība, ko kāds man ir licis priekšā ticēšanai?”
[5] Jānis saka: „Par šo nodaļu mēs esam jau gan runājuši; tikai, lai tev dotu vēl tuvāku pirksta norādi, es tev
saku, ka Dievs, Debesu un šīs Zemes Kungs, katram pēc patiesības alkstošam cilvēkam ir sirdī licis sajūtu, kas
patiesību atpazīst un satver vēl ātrāk, nekā lai vai cik cauri un cauri izglītots prāts.
[6] Šajā sajūtā mīt arī mīlestība uz patiesību, kas patiesību kā tādu uztver, drīz caurspiež to ar savu dzīvības
siltumu un tā padara to dzīvu. Ja ticība, kā kāda mīlestības caurspieta patiesība, reiz kļūst dzīva, tad tā sāk arī
rosīties, kustēties un beigās - pati rīkoties! Tādā paļāvīgā rīcībā arī ir paslēpta tā pilnīgā izdošanās, ko nešaubīgi
tic sirdī, un nevis galvas smadzenēs.
[7] Smadzenēs dvēselei ir tikai tās acis, ausis, oža un garša; bet ne no viena no šiem orgāniem neiziet dzīvība, jo
tie paši ir tikai dzīvības izpausmes.
[8] Ja nu ticībai ir jādarbojas, tad tai ir jābūt vienam ar pašu dzīvību, bet nevis, kā acis, ausis, deguns un
aukslejas, kas ir tikai dzīvības darbība un stāv paši par sevi, atsevišķi, bez dziļāka savienojuma, tikai priekš
nepieciešamās ārējās lietošanas. Bet, ja tava patiesības ticība reiz ir kļuvusi viens ar tavu dzīvību, tad tā jau pati
no sevis ir izmetusi ārā jebkādas šaubas, un tad tā drīkst tikai gribēt, un notiks, ko tāda dzīvība- ticība grib.”
178. Ceļš uz patieso ticību.
[1] (Jānis: ) „Īstā, patiesā ticība