5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

redzoša vadoņa, tad viņiem visiem ātrāk vai vālāk būs jānonāk līdz bezdibeņa malai, kas nenovēršami norīs
viņus visus. Viņu gals gan ir bēdīgs, bet drošs, un neviens nevar tos no tā pasargāt!”
[2] Rafaēls saka: „Nu tu atkal esi pavisam labi secinājis, un redzi, tāpat arī rīkojas Kungs savā kārtībā pastāvīgi
ar cilvēkiem! Kad vien kāda cilvēku kopiena vai tauta brīvprātīgi un aiz ļauna prāta kļūst par patiesības un
Debesu gaismas ienaidniekiem, tad arī Kungs pieļauj, ka tāda tauta pāriet pilnīgā dzīvības naktī. Un tad tā drīz
pastrādā vienu kliedzošu negudrību pēc otras, tādējādi atklājot visiem kaut tikai mazliet redzošajiemsavu ļauno
aklumu un melus visā savā gribā,, tieksmēs un rīcībā. Tādai nedziedināmai tautai beigās ir jānonāk pie kāda
bezdibeņa malas, kuram tā bez visas apžēlošanās ir jānorij. Bet redzošie izpletīsies un sāks svētīt zemi ar savu
gaismu garīgi un materiāli.
[3] Bet, kamēr vien tautai sevī ir kaut viegla patiesās dzīvības gaismas blāzma, Kungs noteikti neļauj tai nonākt
līdz šai bezdibeņa malai, jo arī blāzmā taču vēl pastāv kāda brīdinoša jausma par bojāejas iespēju.
[4] Bet, kur tautai ir reāls naids pret patiesības gaismu, un tauta un tās priesteri sāk redzošos nīst visādos veidos
un vajāt, kā tagad, es tev saku, tas jau ilgu laiku notiek pie jūdiem, tad arī Kunga pacietībai pienāk gals, un tāda
tauta nekad vairs neizvairīsies no sava sabrukuma.
[5] Tad notiek, ka Debesu Kungs pats nonāk uz Zemi un notur tiesu pār ļauni aklajiem ļaundariem, kā tas tieši
tagad uz Zemes, un, proti, skaistākajā jūdu zemē, vienīgajā Dieva tautā notiek.
[6] Un tagad Kungs savāks ap sevi nedaudzos redzošos un uzticīgos, un dos tiem pilnīgāko gaismu no Debesīm;
bet blakus šai gaismai nevarēs pastāvēt nekas bezgaismas; tas tiks aizgrūsts līdz nenovēršamā bezdibeņa
īstākajai malai. Tad tev redzošo priekšā nelīdzēs vairs nekādi neīstie brīnumi, kā tikai vienīgi tādi, kas patiesi
nāk no no Dieva spēka, ko Viņš ir ielicis katra patiesību redzošā cilvēka sirdī.
[7] Jo kā neīstā un aklā ticība, kas patiesībā ir māņticība, sevi pat pārāk ātri atklāj caur visādiem meliem un
māņu darbiem un caur pastāvīgi pieaugošu mīlestības trūkumu, tā sevi pierāda arī patiesā, dzīvā ticība caur
pilnīgu patiesību visās lietās, bez jebkādas atturēšanās un ar pastāvīgi pieaugošu mīlestību pret cilvēkiem un
Dievu; un no tādas patiesības un mīlestības Dieva varā un spēkā, ko Dievs ir ielicis katra patiesību redzoša
cilvēka sirdī.
[8] Ko tad civēkam dod visa viņa slepenā māksla un zinātne, ja tad beigās pat redzošie zvirbuļi šiem viltus
praviešiem visas pasaules priekšā no jumtiem sauks – tu esi vienmēr patmīlīgs, ļauns krāpnieks un dari savus
brīnumus aklo priekšā tā un šitā, bet patiesos, redzošos Dieva bērnus tu nekad nepiemuļķosi, jo tie spēj ko citu
caur Dieva spēku, kas ir Mūžīgās Mīlestības Gars viņu sirdīs, un viņi uz visprecīzāko redz cauri tavas
nožēlojamās mahinācijas un tavus nelietīgos mērķus. Tādēļ pako tik kopā tavus vecos krāpšanas krāmus un
kļūsti redzošs cilvēks patiesā Dieva spēkā, - vai arī mēs, zvirbuļi, tev laupīsim arī to mazumiņu gaismas, kas tev
vēl pieder! Saki, vai tu varētu tādēļ dusmoties uz zvirbuļiem? Protams, krāpniekam nekas nav aizskarošāk, kā
redzēt, ka viņam nāk pretī ar pilnu patiesības gaismu! Bet jāatzīst tā viņam būs, vienalga - uz žēlastību vai uz
nežēlastību!
[9] Tā uzlūko nepārprotamo brīnumdarbu, kas ir izgājis no patiesā Dieva spēka! – Tu esi esēnis, un pie tam šī
ordeņa galvenais māgs. Tu atdzīvini mirušos, tu garīgi aklajiem novelc lejā Mēnesi - gandrīz viņiem līdz
degunam, tu liec runāt zālei, kokiem un ūdenim, klintīm un mūriem. Ko tu teiktu, ja šie zvirbuļcilvēki no visām
rasēm un klasēm tagad sāktu tev skaļi izskaidrot, kā tu un tavi palīgu palīgi tad, kad dienesta laiks sauc jūs uz
klosteri, modināt jūsu mirušos un liekat runāt jūsu zālei, kokiem, ūdenim, klintīm un mūriem; un tad tie atnestu
savu mirušo jums šurpu un tev liktu to atsaukt atpakaļ dzīvē? Ko par to teiktu tavs tīrais prāts un asā sapratne?”
48. Roklus aizstāv esēņus un savus neīstos brīnumus.
[1] Roklus saka: „Noteikti bez kādiem iebildumiem man būtu jāļauj tādam cilvēkam runāt, jo patiesība paliek
patiesība, vai tā man dara sliktu vai labu! Un tagad es zinu, ko tu man ar to tā īsti gribi pateikt, un tas varētu būt
tas, ka arī mūsu ordenis esot kaut kas slikts, un beigās likvidēsies, tiklīdz tīrā patiesības gaisma no Debesīm
apgaismos cilvēku sirdis. Draugs, tā gan ir patiesība, pret kuru neko nevar iebilst, jo tad, kad visi cilvēki vai arī
to liela daļa būs Dieva iesvētīti visos mūsu noslēpumos, tad, protams, mūsu roku darbam būs pienācis gals uz
visiem laikiem, - bet pēc mums vismaz nekad nevarēs teikt, ka mēs to būtu darījuši kaut ar mazāko patmīlības
un ļaunās gribas dzirkstelīti, jo mūsu sirdis šinī, augstākā mērā drūmajā laikā, bija ieinteresētas vismaz cilvēku