5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[4] Es saku: „Tā kā tu tagad saproti šo lietu, tā tu arī runā! Bet apmēram pēc trim gadiem no šī laika sākot, tavs
paša gars pamācīs tev ko citu un labāku; tādēļ tagad tas lai paliek un sagatavosimies vakariņām. Pagarināsim
mazliet šo galdu, un jūs, kopā ar Rubanu skaitā 13, šeit pavisam labi atradīsiet sev vietu, un tas rādīs mums labu
atbilstības ainu ar nākamo vakarēšanu, līdzību ar Manu pēdējo vakarēšanu uz šīs Zemes!”
[5] Roklus saka: „Kungs un Meistar! Pēkšņi Tu esi kļuvis mīklainsun mistisks; kādēļ tā?”
[6] Es saku: „ Draugi, Man būtu vēl daudz, kas jums sakāms; bet jūs vēl nespējat to panest! Bet, kad pēc tās
pēdējās vakarēšanas jūsu sirdīs ienāks Svētais Gars, tad viņš vadīs jūs visā dzīvajā Patiesības pilnībā, un tikai
tad tu pilnīgi sapratīsi, ko Es tev tagad esmu teicis. – Bet tagad n’ak Markus jau ar bļodām; tādēļ sakārtosimies
priecīgai vakarēšanai! Jūsu galds jau ir sakārtots un uzklāts!”
[7] Pēc šiem Maniem vārdiem Roklus dziļi paklanās Man, tad iet pie saviem draugiem un biedriem un saka:
„Tagad par projāmiešanu nevar būt nekādas runas, papriekšu mums tur, pie kungu galda, ir jāpaēd vakariņas,
kas tagad tiek uznestas! Tā grib Kungs un Meistars, un te nav nekādas atteikšanās! Tādēļ nāciet tagad ātri ar
mani un ieņemiet ar mani vietas pie brīvā galda tur, kur kungi jau ilgi sēž!”
[8] Rubans saka; „Ak, tas gan neizskatīsies mums tik sevišķi labi! Mēs esam tādi nekasi visu šo Zemes visu
kungu lielkungu vidū!”
[9] Roklus saka; „Lai nu lieta izskatās, kāda gribēdama! Kungs un Meistars pār visām lietām reiz to tā grib, un
tādēļ mums nav jādara nekas cits, kā jāpaklausa, un vēl ar vispriecīgāko sirdi pasaulē!Tādēļ nu ejam, lai
nevienam nebūtu uz mums jāgaida! Un pie tam man jau arī nopietni ir īsti liels izsalkums, un man ir prieks par
bagātīgo un ļoti labi sagatavoto maltīti!Es redzu uz galdiem kopā ar ēdienu arī veselas krūkas un lielos biķerus,
pilnus ar vīnu, un izskatās, ka cēlais jauneklis ir visai nodarbināts tieši ar mūsu galda apklāšanu; Tādēļ ejam nu
ātri!”
80. Rafaēls kā daudzēdājs.
[1] Pēc šīs Roklus uzrunas visi dodas pie viņiem noteiktā galda, trīsreiz paklanās augstajai sabiedrībai, un
Rafaēls tūlīt ikvienam ierāda viņa vietu un apsēžas galā kā četrpadsmitais pie jaunā galda. Roklus savā priekšā
ierauga tieši tos ēdienus, kas viņam dzīvē ir bijuši paši mīļākie; tas bija cepts jērs ar blakus ēdienu no
visgatavākajām un labākajām pomerancēm. Viņš nespēja vien pietiekami nobrīnīties, kā virtuvē varēja tik
precīzi atminēt viņa garšu. Bet drīz viņš attapās un atcerējās, kādā sabiedrībā atrodas, un tas viņam izskaidroja
visu. Un tieši tāpat katrs no trīspadsmit ciemiņiem saņēma tieši to, ko tas visā patiesībā sauca par savu
vismīļāko ēdienu. Bet Rafaēla priekšā uz liela šķīvja bija astoņas lielas un ļoti labi sagatavotas zivis, ar kurām
viņš, kā jau zināms, daudz nevilcinājās, kas ļoti uzkrita tiem 13.
[2] Un Roklus nevarēja noturētie, jauneklim nepajautājis, gan pavisam draudzīgi, taču ļoti izbrīnīti – kā viņam
esot iespējams tik ātri tikt galā ar astoņām tik lielām zivīm, un vai tagad viņš vēl kaut ko varot ieēst.
[3] Un Rafaēls, arī ļoti draudzīgi smaidīdams, atbildēja; „Ak, dod šurp vēl desmit reizes tik daudz, un es bez
kādām pūlēm tikšu galā arī ar tām; bet arī ar šīm jau es esmu pietiekami labi un pilnīgi paēdis.”
[4] Roklus saka; „ Tu bērnībā laikam kuņģi esi pārāk pārstūķējis, citādi es to nekādi nevaru izskaidrot! Varbūt
tu vari man palīdzēt apēst arī manu jēru? Jo redzi, man jau ar vienu astoto daļu te jau ir pārāk daudz!”
[5] Rafaels saka: „Nu, dod šurp, man tās septiņas astotdaļas būs pavisam viegli pievārēt!”
[6] Roklus, kas paņēma vienu pakaļkājas cisku ēšanai, visu pārējo atdeva Rafaelam, kas vienā acumirklī apēda
visu ar gaļu un kauliem.
[7] Bet tas nu tomēr bija Roklusam mazliet par raibu, un ar pavisam apmulsušu seju viņš teica: „Nē, tu mans
citādi viscēlākais nun visgudrākais jaunekli, tas ar tevi tomēr nenotiek pavisam dabiskā ceļā! Par gaļas apēšanu
es vēl neteiktu neko; bet ka tu labāk par vilku tiec galā arī ar kauliem, ko taču neēd neviens cilvēks, zini, te nu
es nonāku apjukumā, un tev man ir jāizskaidro šī lieta tuvāk!”
[8] Rafaels saka: „Nu tad dod man kādu akmeni, un tu arī te redzēsi brīnumu!
[9] Roklus ātri pacēla no zemes labi krietnu akmeni un iedeva to Rafaelam.
[10] Tas teica: „Apskaties nu uzmanīgi, arī šo akmeni es apēdīšu kā garšīgāko maizes gabalu!”
[11] Te Rafaels paņēma akmeni, virzīja to uz muti, un tikko tas saskaārās ar muti, tas pazuda no šīszemes
esamības!