5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

staigā pa neceļeim un maldu ceļiem un, apsieti ar trīskārtīgu acu apsēju, meklē drošu patvērumu, bet nevar
atrast neko.
[3] Tie ir „gatavi”, jo viņos ir pamodusies un atdzīvojusies tieksme pēc augstāka mērķa. Visi meklē dzīvo, ar
visu svētlaimību kronēto mieru, bet uz ceļeim, kas ved maldos, un tādēļ, neskatoties uz visu meklēšanu, tie
nesasniedz neko citu, kā beigās – savas miesas nāvi. Pāri pār to, - kas notiek Viņā pusē, pie viņiem valda
visdziļākā nakts.
[4] Kamēr cilvēks sevī nejūt tādu vajadzību, bet, līdzīgi dzīvniekam, pilnīgi nerūpējoties par savu dzīvības
sfēru, neinteresējoties, kur tā pāries, dzīvo tik nost kā polips jūras dibenā, - tādā cilvēkā vēl nav nekādas
gatavības augstākām atklāsmēm. Bet cilvēki, kādu tagad ir daudz, un pat starp pagāniem, apmēram viena
trešdaļa apdzīvotās Zemes iedzīvotāju, meklē viskautko, tie kāri ilgojas pēc kaut kādas, lai arī tikai izsapņotas,
svētlaimības, kas bieži ir ierakta zem kādām kaislībām, - tie ir cilvēki, kas ir „gatavā sēja”, tie ir gatavi
augstākai redzei, patiesībai, tātad – Manai valstībai. Un ir vajadzīgi daudzi „pļāvēji”, skolotāji no Manas skolas,
kas ir apbruņoti ar visu mīlestību, pacietību, lēnprātību, gudrību un spēku.
[5] Un redzi, tādu vēl ir tikai nedaudz; bez jums nekur nav vairāk citu, izņemot morus, kas bija šeit un ir
saņēmuši savai ciltij nepieciešamo gaismu un ar to savā zemē arī labi darbosies! Tādēļ jums, nedaudzajiem,
kopš šodienas savas rokas nav jātur klēpī, bet jums bez atpūtas un miera ir jāstrādā, lai pļāvēju skaits Manā
lielajā dzīvības kviešu laukā pastāvīgi vairotos! Tas ir tas, ko Es ar to gribēju pasacīt, pirmīt runādams par Manu
lauku, par gatavajiem augļiem un par pārāk mazo pļāvēju skaitu.
[6] Bet, kas attiecas uz „veco Libanonu” ar tā ciedriem, tad tas attēlo Mozus Rakstus līdz pat šim laikam. Tie,
protams, vēl pastāv, bet tās attēli ir veci un satrunējuši, līdzīgi agrāk tik brīnišķīgajiem cidriem, no kuriem
lielākoties iekšpusē, ir ticis izbūvēts vecais Jeruzalemes templis, un ilgi pirms tam arī brīnišķīgais Derības
šķirsts ir ticis uzbūvēts no šiem ciedriem.
[7] Ar „ciedriem” tātad ir apzīmēti vārdi un likumi Rakstos. Reiz, kad ciedri Libanonā vēl bija jauni un stipri,
tie deva lielu labumu cilvēkiem, un tiesnesis Samuels varēja patiesi lūgt Dievu zem viņu zariem. Bet cilvēku
pasaulīgā mantkāre ir skaisto Libanonu atstājusi gandrīz bez ciedriem, un veco un pilnīgi veselo ciedru vietā
drīz uzauga visādi mežonīgi krūmi, un pat vecie, vēl atlikušie ciedri ar saviem daudzajiem jau satrunējušajiem
zariem tagad vairāk kalpo pērtiķiem, nekā cilvēkiem par patvērumu un ieguvumu, bet tas, dabiski, izskatās it kā
gadījuma pēc tā; jo pērtiķis nevar zināt ciedra vērtību, un līdz ar to arī novērtēt vai citādi noteikt tā
mērķtiecīgumu.
[8] Un tāpat tagad iet Vecajiem Rakstiem un praviešiem. Veco grāmatu godina uz altāra un to pielūdz kā kādu
dievību tik dumji un akli, ka matiem ir jāsaceļas stāvus, bet par tās saturu tālāk vairs neinteresējas nemaz, un vēl
mazāk un retāk par to, lai rīkotos pēc tā. Tāds cilvēks (farizejs) patiesi līdzinā pērtiķim, kas itin mundri lēkā pa
resnajiem zariem, bet to, kas viņu no turienes grib aizdzīt, viņš tūlīt apmētā ar visresnākajiem sprunguļiem un
piespiež tam bēgt, jo pērtiķis ir pērtiķis, un viņš vērtīgo koku lieto pavisam citiem mērķiem, nekā tie kokā ir
jāmeklē un tos var tur atrast, jau tā dabā ieliktus..
[9] Un tāpat tie Raksti cilvēkiem nav vairs nekas vairāk, kā vecs, satrunējis pērtiķu ciedrs, un viss Libanons
tagad ir apaudzis ar visādiem mežonīgiem, un bieži indīgiem, krūmiem. Tie līdzinās sagandējošiem un viscaur
sliktajiem cilvēku noteikumiem, kas te ir ienākuši Dieva likumu vietā. Un tāpat tie līdzinās arī smalki un
gaumīgi izkrāsotiem praviešu kapiem, kas iekšpusē ir pilni nāves, puvekļu un šķebīgas smakas, kamēr grāmatās
uzrakstītais dzīvais praviešu Vārds paliek neievērots tieši tajā sfērā, kurā tam būtu jātiek ievērotam. To pielūdz
kā svētumu, un tam, kas praviešu grāmatai necienīgi pieskaras, rokas sarīvē ar sāli asinīs; bet to, lai praviešu
vārdu sirdī apsvērtu un rīkotos pēc tā, - ak, no tā nekur nav manāma ne pēda! Kas tad te ir tā saucamie Svētie
Raksti? – Nekas cits, kā ar mežonīgu krūmāju apaugušais Libanons, kas tagad ir pērtiķu dzīvesvieta, un ne vairs
Dieva Gara pildīto cilvēku uzturēšanās vieta.
[10] Ar laiku ar šo mācību, kuru Es jums tagad dodu, arī var notikt līdzīgi - to kā svēto relikviju sāks pielūgt kā
elku, un ar pavisam vieglu prātu un sirdsapziņu tālāk vairs nemaz nerūpēsiespar šīs Manas mācības iekšējo jēgu
un Garu, bet cilvēki vadīsies pēc cilvēku noteikumiem un teiks – kas vēl vairāk mums būtu vajadzīgs?”
[11] Bet tad arī nāks tās lielās bēdas, par kurām ir pravietojis Daniels, stāvēdams svētajā vietā un teikdams –
tajos laikos cilvēkiem būs tādas bēdas, kādas nav bijušas kopš pasaules iesākuma! Nu, tagad Es domāju, ka tu
iepriekšējās divas līdzības esi labi sapratis?”