5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

tautu, kas tās ir par lietām, un kā tās strāda saskaņā ar dabas likumiem, kā tās ir uzbūvētas, - un tā jūs patiesi
spēsiet tautai nest daudz labuma!
[3] Bet nekad nepievērsiet uzmanību pasaules spriedumiem; jo pasaule ir un paliek slikta un ļauna, un tās
pamatelementi ir meli, krāpšana un augstprātība!
[4] Es saku jums, ka jūs Manā Vārdā spēsiet pārcelt kalnus un darīt vēl lielākas lietas, nekā tagad daru Es pats;
bet jūsos nekad nav jāpaceļas domai, ka jūs kaut ko būtu darījuši no sava spēka un varas; jo to šajā pasaulē nav!
Tikai caur Dieva Gara spēku jums būs iespējamas visas lietas, kas var noderēt cilvēkiem!
[5] Patiesi Dievam sevi nodevušam prātam būs pieejams viss Dieva spēks, un tik ilgi, kamēr viņš nesāks sevi
celt augstāk par Dievu. Bet, ja kāds par to aiz savtīguma sāks pieņemt godu un algu, tad tajā pašā mirklī viņš
pilnīgi pazaudēs Dieva Gara īpašības!
[6] Ne no kā cita nebēdziet vairāk, kā no pasaulīgas bagātības un tās godināšanas; jo uz visas pasaules neviens
nav sliktāks, kā tāds cilvēks, kurš tīko un skopo pēc zemišķiem dārgumiem; jo tāds darbos nolād mīlestību un
visu sirds patiesību, kura nāk no Dieva.
[7] Kad pie jums nāks tādi cilvēki, tad parādiet tiem durvis un rādiet tiem, ka Dieva Vārds un tā spēks nekad
nav jāmet priekšā zemes neapvaldītajām cūkām bezjēdzīgai rīšanai. Tādēļ jums gan viņi nav jānolād, jo visas
dusmas un visa atriebība pieder Dieva Garam! – bet viņi tiks jau pietiekami nosodīti ar to, ja tie tiks nopietni
aizraidītu no jūsu durvīm un draudzības!
{8] Ja viņi nāks pie jums sakarā ar viņus piemeklējušu nelaimi, tad neuzklausiet viņus; jo palīdzība nedarīs
labākas viņu sirdis, būs gluži otrādi – pēc tam tie rīkosies vēl uzmanīgāk un viltīgāk savu zelta maisu labā; bet
jūs viņi izsmies un apsmies, un jūsu palīdzību nosauks par tukšu vēja tvarstīšanu un izplatīs par jum,s slavu kā
par slinkiem mutes bajāriem un krāpniekiem!Tas lai paliek tālu; jo Dieva spēkam kā Vārdos, tā darbos ir jānāk
par labu tikai tiem, kas visā pazemībā savas sirdis ir padarījuši tā cienīgas!
[9] Bet, lai jūs zinātu, ko nākamībā jums visu Manā Vārdā vajadzēs zināt un darīt, ejiet pie tā jaunekļa; tas jums
iedos kādu grāmatu, kurā jūs atradīsiet visu vajadzīgo! Tagad lai pie Manis vēl atnāk Roklus, jo Man ar viņu vēl
ir jāaprunājas par vienu otru lietu! Ej pie viņa un nodod viņam šādu Manu gribu!”
[10] Roklus gan parādīja ļoti skābu ģīmi, kad Rubens nodeva viņam Manu vēlēšanos. Bet viņš tomēr gāja,
atnāca pie Manis, un ļoti dziļi paklanījās.
[11] Es viņu uzlūkoju ļoti draudzīgi un jautājošā tonī viņam teicu: „Nu, tu Mans asā prāta draugs, kā tu tagad
domā par Mani? Ko tavs asais prāts atrod pie Manis, un ko tam blakus jūt tava sirds? Pirmīt, kad tu Mani vēl
meklēji, tu jauneklim esi atzinis, ka Es esot patiess Dievs, ka Tu mīlot Mani arī bez visas personīgās pazīšanas,
un arviem skaidrāk tu sevī jūtot dzīvības tieksmi, Manā priekšā liekt ceļus un visā nopietnībā Mani pielūgt kā
patieso Dievu!
[12] Tagad tu Mani pazīsti pesonīgi un taču nešaubīsies, ka Es, slavenais Nācarietis, kā tu izsakies, esmu tas
pilnā patiesībā. Bet vēl Manā priekšā tu neesi locījis nevienu celi, ko Es arī nekad no tevis neprasītu, un
izskatās, ka tava sirds pret Mani sajūt vēl ļoti maz mīlestības. Kādēļ tu, lielais patiesības draugs, tad teici
jauneklim to, kas nav patiesība?
67. Roklus mēģina Kungam attaisnot savu nepatiesību.
[1] Roklus saka: „Cēlākais no cēlākajiem! Tik ilgi, kamēr es nevarēju ticēt nevienam Dievam, tas bija tāds
vispārpieņemts stāsts, kuru vēl līdz šim atzīst visa saprātīgā pasaule, un šis stāsts, kas patiesībā nemaz nav
nekāds stāsts, bet caur kuru tomēr tiek veidota lielākā daļa pasaules vēstures, saucas politika, valsts gudrība. Tā
prasa, ka cilvēkam, kuru vēl smalki nepazīst, ne uzreiz visu, kas atrodas iekšā, ceļ deguna priekšā. Nemaz nav
jābūt sliktiem nolūkiem pret kādu, ar kuru stājas kaut kādos sakaros, un tomēr vienmēr ir ieteicams, ar tīro
patiesību palikt dibenplānā, jo pēc bieži piedzīvotas pieredzes ir pierādījies, ka ar kailo patiesību pie cilvēkiem
iznāk panākt vairāk sliktuma, nekā svētības.
[2] Caur dažādiem blakusceļiem cilvēku vienmēr vispirms vajag caur un cauri iepazīt, kas nav nekāds vieglais
uzdevums un darbs, pirms viņu ievada visā patiesībā; jo citādi nevar zināt, kur viņā ir tā puse, kurā viņš ir
pieejams patiesībai! Jo neviens cilvēks, īpaši jau jautājumos, kas attiecas uz viņu pašu, nav īpašs gaišākās
patiesības draugs. Viņu ietinoša tumsa tam ir daudz mīļāka, un tas ir arī pamats, kādēļ es sarunās ar jaunekli