5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

tikai tādēļ es esmu visnoteiktākais šo cilvēku ienaidnieks; jo ar viņiem izbeidzas jebkāds kopīgums, un katra
tirgošanās un lietu kārtošana, un nepaliek pāri nekas, it nekas!
[3] Ak, ar samariešiem ir labi runāt un tirgoties, lai gan arī viņi dzīvo pēc Mozus mācības! Arī ar saduķejiem
nav viss zaudēts, bet ar tīrajiem jūdiem, kā sevi dēvē farizeji, nav iesākams pilnīgi itin nekas! Viņi tevi ievēro
tikai tad, ja tiem ļauj sevi pastāvīgi ārkārtējā veidā apkrāpt. Atdod visu, kas tev ir, farizejiem, un tad mirsti viņu
trekno durvju priekšā no bada, tad tu būsi viens patiess Dieva bērns un farizeji nosauks tevi par svēto un augsti
godājamu cilvēku. Bet vai! tiem, pie kuriem farizeji pamanīs kādu sapratnes dzirkstelīti, tas visu laiku tiks
uzlūkots ar šķību skatu un pie šiem greizsirdīgajiem nekad nenonāks kādā godā, ja nu vienīgi tas upurētu viņiem
ko lielu un tad ļautu savu gaišāko prātu tiem izmantot viņu zemākajiem mērķiem un labumam.
[4] Un kādu slēdzienu par tīrajiem jūdiem, kuru amata tituls saucas „farizeji”, nu tas viss, savilts kopā, dod
gaismas un patiesības pētniekiem? Nekādu citu, kā vien to, kuru es reiz, viņu nemanīts, pats ar savām ausīm
dzirdēju no diviem blakus pastaigā ejošiem, ļoti labi barotiem, farizejiem! Es gribu viņus apzīmēt ar A un B,
tikai tādēļ, lai sarunā tos atšķirtu.
[5] Mazliet gļotaini raupjā balsī A teica uz B: „Paklausies, tas dumjais stāstiņš par Mozu, kas nekad nav
pastāvējis, visumā nemaz nav slikts! No kaut kādas patiesības tur, protams, nav ne pēdas, un Jehova ir tukša,
sadzejota iedoma, un viss mūsu Rakstos pavēlētais ir cilvēku roku darbs tāpat, kā, savukārt, pats cilvēks ir dabas
roku darbs, kas pastāvīgi rada no jauna, un atkal visu izposta.
[6] Bet Dievs un dievi ir tikai cilvēki, kam pietiek spēka un enerģijas, pašiem sevi par tādiem padarīt. Tur smags
ir tikai iesākums. Bet, ja pēc daudziem gadiem lieta ir izveidota un nobriedusi, tad viss ir vairs tikai spēlīte. Ar
dažiem šķietamiem brīnumiem visa pasaule ļauj sevi apvest ap stūri. Tad tikai aši ir jāuzbūvē kalna lieluma
templis un labi jāizdaiļo tā āriene, un vēl vairāk iekšiene ar visādām mistiskām muļķībām un jāiemāca aklajai
cilvēcei pazīt kādu, kaut kur esošu, visvarenu Dievu, kura kalpi un gribas izpildītāji, dabiski, drīkstam būt tikai
mēs, priesteri, un neviens cits!
[7] Un tad , lai varētu pastāvēt iespējami lielākā godā, cilvēce ir jāapgrūtina ar visādiem, grūti izpildāmiem, vai
pat neizpildāmiem, it kā Dieva dotiem un ar visasākajām sankcijām apliktiem, baušļiem un to pārkāpēji ir
pastāvīgi un bez žēlastības jāsoda. Tā tiek radīta un uzturēta tautas paklausība, bailes un vājums. Un, ja vienreiz
tas ir panākts, tad ir labi visur būt par Kungu un Dievu.
[8] Bet pie tam tomēr vislielākā uzmanība ir jāveltī tam, lai tautā nenotiktu nekāda cita apgaismošanās, kā tikai
tik daudz, lai cilvēks varētu ar mokām pateikt to, ka viņš saprot mūsu vārdus. Tikai vienu soli vairāk par to, un
uzreiz radīsies jautātāji, kas mēģinās izzināt visādas lietas! Bet, ja cilvēki iesāk jautāt, tad tas jau pierāda, ka
viņi jau ir sākuši domāt. Taču priesteri un viņu morāliski valdītā tauta, kas sāk domāt, mūžīgi nesader kopā!
[9] Cilvēkiem nedrīkst būt vairāk gara, kā vienam tiesā esošam vērsim vai paklausīgam ēzelim. Tikko ārpus šīm
robežām – un drīz priesteru gods un autoritāte līdzinās kuģim ar sūci. Tauta nekad nedrīkst iegūt pat vieglu
apjausmu par mūsu iekšējām zināšanām, jo, ja tas notiktu, tad ar mūsu faktisko pastāvēšanu arī drīz būtu beigas!
[10] Tādēļ, jo īpaši šinī laikā, kad sāk parādīties nolādētie visādi tautas apgaismotāji, jā, visupirms ir jāraugās,
lai tie tiktu nopucēti no zemes virsas! Lai gan viena bezdelīga vēl nenes pilnu vasaru, tad tomēr tā ir
norādījums, ka drīzumā tai sekos vairākas. Tomēr, lai bezdelīgas nāk, cik lielā slaitā gribēdamas, viņas var kļūt
bīstamas tikai zvirbuļiem. Bet apgaismotāji kļūt bīstami mums, - un tādēļ – tūlīt nost ar ikvienu no tiem!”
[11] Tā bija A. slavējamā runa, un B., mazs, apaļvaigu zellis, atzina A. runu par pilnīgi taisnu, viņš tikai
paraustīja plecus un apgalvoja; „Tas varētu būt grūti īstenojams ļoti pamodināto romiešu dēļ, kas mūsu jūdus
jau ir neticamā mērā sagandējuši. Un par vislielāko kreņķi mums kādam patiesam sātanam vajadzēja vēl arī šos
viscaur uzmācīgos esēņus uzsēdināt mums uz deguna, un tiem vēl arī ir jāatrodas zem romiešu apsardzības! Ja
nu tagad mēs caur visviltīgāko un vissmalkāko krāpšanu nesāksim atkal pieglaimoties tautai, tad drīz ar mums
būs cauri!
[12] Tagad mums ir jāapbruņojas ar visdažādāko brīnumdarbošanos, jo ar to visvieglāk var pievilt pat jau
visapgaismotāko cilvēku. Bet brīnumiem ir jābūt ļoti smalki izvēlētiem, pavisam jauniem un tādiem, kas pēc
iespējas nakad vēl šeit nav darīti, citādi mēs iesēdīsimies, un nolādētie māgi no visām pusēm saskries
Jeruzalemē un darīs mūs tautai aizdomīgus un galu galā pat smieklīgus. Un jo īpaši tagad, kad mums galīgi
apnikušie esejieši mūsu acu priekšā dara tādus brīnumus, kas ir pilnīgi kauna lieta; un ka tieši tagad Galilejā ir
parādījies viens jauns, visārkārtējākais brīnumdaris, kas ar v isu enerģiju pilnīgi tieši uzsāk karagājienu pret
mums un par katru cenu grib mūs iznīcināt. To arī mums vajag iznīdēt par katru cenu tāpat, kā arī zināmais