06.05.2020 Views

5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

Create successful ePaper yourself

Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.

[3] Bet aiz viņa stāv Markuss un saka: „Nu, tu augsti gudrais dabas filozof, vai tu man arī šo brīnumu negribētu

izskaidrot pavisam dabīgā ceļā? Man, patiešām, būtu ļoti interesanti no tevis dzirdēt, kādu valsts gudrību te

atkal politiski gudrie romieši savā slepenajā viltībā ir pielietojuši, lai iespiestos pat tavās visslepenākajās

domās!”

[4] Pēc kāda maza brīža beidzot farizejs saka: „Jā, te patiešām vairs nedarbojas dabiskie spēki! Par to, ko es

Markusam atklāti pie ostas esmu teicis, es negribētu runāt, jo kāds taču varētu būt ar tik asu dzirdi, ka varētu

dzirdēt mūsu sarunu no vēl lielāka attāluma; - bet dzirdēt vēl arī to, ko es pats sevī pavisam slepeni esmu

domājis, tas pārsniedz visu, lai vai cik dziļu, cilvēcisko zināšanu horizontu! Tas ir brīnums; bet tur, kur ir

iepējams visaugstākā veida brīnums, tur tad ir iespējams būt arī visam citam, un tagad es jau nopietnībā sāku

ticēt, ka šis grezni jaukais nams ir radies visbrīnišķīgākajā veidā! Tagad nu es nevaru pateikt vairāk neko. Bet,

ja tas viss notika caur slavenā Nācarieša varu, un notiek vēl tagad, tad, acīmredzami, Viņam ir jābūt augstākai

būtnei, Dievam visā nopietnībā, kam vispadevīgākajā veidā paklausa visi gaisa gari, zemes, ūdens un uguns

gari, un neviena cilvēka vara te nevar stāties Viņam pretī.

[5] Bet mēs, farizeji, esam pagalam, un drīz mums nebūs vairs nekas cits, ko darīt, kā likties kapā un tur

nobeigties kā kādam dzīvniekam. Ko lai mēs iesākam ar mūsu vacajiem māņu krāmiem, kad no visām pusēm

pār mums, kā kalni, sāk krauties tādas patiesības? Kā mežu medījums mēs tiksim vajāti un iesim bojā savas

tumsības un nakts dūņās! Bet – tas tā nu ir pienācis, un mēs pret to nevaram iesākt neko, tāpat kā pret dienas un

nakts maiņu uz šīs mīļās Zemes. Kā diena aprij nakti, tieši tāpat atkal nakts aprij dienu, un drīz pēc garas nakts

seko īsa un auksta diena, un drīz viss notiek atkal otrādi. Pēc ziemas seko vasara, un tai atkal ziema. Uz mīļās

Zemes viss ir pakļauts pastāvīgai nomaiņai. Kas šodien smejas, tas rīt var sērot, raudāt un vaimanāt!

[6] Tā tas nu ir un uz šīs Zemes nekad nebūs citādi. Ja kādam cilvēkam ilgi pieder kaut kas ļoti brīnišķīgs, labs

un cēls, tad beigās tas viņam kļūst tik vienaldzīgs, cik vienaldzīgs cilvēkam vispār var kļūt kaut kas, kas vi

Ņam ilgi ir piederējis visā pārpilnībā. Bet, ja beigās viņš ilgi piederējušo īpašumu pazaudē, tikai tad cilvēks

uzzina, kas viņam ir piederējis, un tad viņš mācās to novērtēt.

[7] Mēs, cilvēki, esam dumji, un joprojām nesaprotam, kā un kādēļ tas viss tā notiek un ir, un tādēļ mēs arī

nekad ne ar ko neesam pilnīgi apmierināti, arī ar labo nē – un ar slikto vēl mazāk! Man izskatās, ka kaps ir viena

patiesa laimes osta; tajā gandrīz nekas vairs nemainās, un tā iedzīvotājs nejūt vairs nekādu vajadzību ne pēc kā.

Un tā mums, Zemes tārpiem, neskatoties uz visiem tūkstoš zaudējumiem, tomēr vēl paliek mierinājums, ka drīz

arī mēs kļūsim par pavisam apmierinātiem kapu iemītniekiem, un mūsu kapu garāmgājēji teiks – te viņi guļ

mierā.

[8] Jā, te ir, kā es redzu, jūtu un ticu, liela un vēl nekad nebijusi gaisma; bet tikpat lielā nakts, kas sekos šai

gaismai, neizpaliks! Labi tiem, kas var sauļoties šajā dienā; bet jo lielāks vai! tiem, kurus pārsteigs šai dienai

sekojošā nakts! Tie sacels lielu kliegšanu pēc gaismas, ar ko tie pamodinās nakts garus, un viņi tiks ļauni

apstrādāti. Nu es esmu runājis, un jums, varasvīriem, pats par sevi saprotams, tagad pienākas tiesāt mani pēc

jūsu gribas!”

[9] Kirēnijs saka: „Tavās runās es nesmu atradis neko, kas būtu vedams tiesneša krēsla priekšā. Tas, ka tu esi

runājis savai mājai par labu, ir pašaprotama lieta; bet te tu, lai arī ar lielām pūlēm, tomēr esi nācis pie labākas

pārliecības un esi beidzis būt par Tā ienaidnieku un vajātāju, kuru tu pirmīt labprāt būtu nogalinājis. Un vairāk

es arī neesmu gribējis sasniegt no tevis un no taviem biedriem, un līdz ar to jūs varat ar mieru atkal doties

projām no šejienes! Bet, ja jūs gribat ko vairāk, tad tas jums ir jāizrunā, un visam taisnajam vajag tikt jums

piešķirtam!”

[10] Farizejs saka: „Ko lai mēs tagad darām? Mājās, templī mums vajadzēja augstā priestera rokās atstāt

zvērestu, ātrāk nelikties mierā un neatgriezties, pirms mēs Nācarieti nebūsim padarījuši pilnīgi nekaitīgu. Nu,

tagad tas ir kļuvis daudzkārtēji neiespējami! Pirmkārt, jūs, varenie romieši, kā mēs visi pat pārāk skaidri esam

dzirdējuši, esat Viņa draugi, un pret jums mēs neko nevaram uzsākt un to arī nedarīsim; otrkārt, pēc visa tā, kas

šeit parāda Viņa varu, Viņš ir visās lietās un visos savos ceļos tik neuzvarams, ka Viņam neviena Zemes vara

nevar izdarīt neko; un, treškārt, mēs visi no sava iekšējākā dzīvības pamata, Viņa tik nesalīdzināmi augsto un

nemūžam šeit nebijušo īpašību dēļ, esam paši kļuvuši par Viņa draugiem, tā, ka par kaut kādu tālāku Viņa

personas vajāšanu pie mums nevar būt vairs nekāda runa.

[11] Bet ko nu iesākt? Vismīļāk mēs gribētu būt Viņa mācekļi, lai mēs varētu pilnībā skatīt dienu, kuras rīta

blāzmu mēs šeit esam redzējuši, un lai mēs varētu sākt staigāt Viņa ceļos! Bet tas mums diez, vai tiks atļauts!

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!