5. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 5 grāmata

[5] Draugs, ja es tevi tā drīkstu saukt, aizej uz Indiju un apskati cilvēci tur, un tev mati sacelsies stāvus! Tur tu
satiksi grēku nožēlotājus, par kādiem tava fantāzija vēl nekad nav pat sapņojusi! Pret noziedzniekiem tur ir sodi,
kurus uzliek tiesneši, bet tiesu izpildītāji, sliktākajā gadījumā, visilgāk - vienu dienu, tos izpilda uz
noziedzniekiem, kas ir pret likumu. Visvieglākā grēku nožēla tur ilgst vismaz vienu līdz divus gadus, kas bez
mazākās žēlastības ir noteikti jāizpilda pie sevis grēciniekam pašam. Un visvieglākais veids jau ir tik nežēlīgs,
ka romiešu krustā sišana tai blakus ir jāuzskata par galīgu neko. Es tev darīšu zināmus tikai dažus visvieglākos
piemērus, un tev noteikti pirnīgi pietiks ar tiem.
[6] Es redzēju vienu tādu vieglo grēku nožēlotāju! Tas caur ikru muskuļiem bija izdūris trīs vara naglas, un
tomēr vēl tam bija ap koku jāstiepj visai smaga krava. Kad miesa gribēja pagurt, tad viņš ņēma pātagu, kurā bija
iestrādāti vara asumi un pats sevi sita ar to ļoti stipri. Dienišķais grēku nožēlotāja ēdiens bija septiņas vīģes un
viena krūka ūdens. Šis nožēlotājs to darīja jau otro gadu, un vēl bija dzīvs.
[7] Kādu citu, arī vieglo nožēlotāju, es redzēju ar visā miesā sadurtiem ērkšķiem, līdzīgu dzeloņcūkai, tikai ar to
atšķirību, ka dzeloņcūkai asie gali ir vērsti uz āru, bet grēku nožēlotājam asie gali bija vērsti uz iekšu un iedurti
miesā vismaz divu īkšķu dziļumā. Šos ērkšķus, izgatavotus vai nu no cieta koka, kaula vai arī no dzelzs, pēc
visdraudzīgākā nožēlas pravieša priekšrakstiem, vajag sevī sadzīt nožēlotājam pašam, un proti, katru dienu
pievienojot vienu, un tā pilnus divus grēku nožēlas gadus, tā, ka sava izmisīgā nožēlas laika beigās viņa miesā ir
tieši tik daudz šo svēto nožēlas ērkšķu, cik dienu ir divos pilnos gados. Ja nožēlnieks savu nožēlu ir izcietis
dzīvs, tad vēl tikai sākas brīvprātīgā pēcnožēla, lai iegūtu nopelnu visredzīgās Lamas acs priekšā; jo pirmā,
obligātā nožēlas daļa bija tikai tādēļ, lai sasniegtu no Lamas viena grēka piedošanu. Un tikai caur pēcnožēlu
grēcinieks var sev izpelnīties nopelnu Lamas priekšā.
[8] Es jautāju citādi ļoti draudzīgajam nožēlas pasludinātājam, kā izskatīsies šī ērkšķainā nožēlotāja pēcnožēla.
Un viņš teica – ir divas vai trīs iespējas! Vai nu - ērkšķi paliks viņa miesā uz visu atlikušo viņa dzīvi, kas ir
saistīts ar ļoti daudzām neērtībām, it sevišķi nakts miera laikā; jo tādi grēku nožēlotāji var izturēt naktsmieru
tikai uz plūstošām smiltīm vai arī ūdenī, uz ar gaisu pildītām, sasietām caurulēm. Otra iespēja ļauj tiem ērkšķus
atkal izraut no ķermeņa; bet vienā dienā ne vairāk kā vienu ērkšķi; un tā uz izvilkšanu paiet tikpat ilgs laiks, kā
iepriekš uz iekšā ieduršanu. Un treškārt, viņi var likt sev izvilkt visus ērkšķus uzreiz, un pēc tam iziet balzāma
peldes procedūru. Tas visātrāk sadziedē brūces, un grēku nožēlotājs tad tūlīt ir atkal lietojams un darbaspējīgs
cilvēks; bet par to viņam ir jāpasniedz Lamam kāds krietns upuris, vai arī četrus gadus viņam ir jābūt par kāda
priestera vergu un jāapstrādā tā lauki, pļavas un dārzi, pie kam viņam sevi ir jāaprūpē pilnīgi par paša
līdzekļiem. Tikai, pats par sevi ir saprotams, ka tur tad viņam vis neiet uz to vislabāko!”
[9] To man darīja zināmu draudzīgais grēku nožēlas pasludināšanas priesteris, uz ko pēc tam es viņam jautāju,
kā vienam tādam grēciniekam ir jānoziedzas, lai viņam varētu tikt uzlikta tāda moku pilna grēku nožēla. Uz to
nožēlas pasludinātājs teica: „Tam bieži pat nevajag nekādu patiesu noziegumu, bet tas viss atrodas mūžam
neizdibināmās, gudrās mūžīgā Lamas patvaļas ziņā! Viņš atklāj savu svēto gribu tikai un vienīgi savam
augstākajam priesterim uz Zemes. Un tas tad pasludina to mums, apakšpriesteriem, un tikai tad mēs pamācām
tautu, kurai mums ir jāpaklausa pilnīgi akli. Jo, lai arī mēs esam bezgalīgi mazi un mūsu ir maz Lamas augstākā
priestera priekšā, tad tomēr mūsu ir bezgalīgi daudz un mēs esam lieli un gribā vareni tautas priekšā! Viens
vārds no mūsu mutesir tautas cilvēkam neizmaināms likums, jo tauta labi zina, ka Lamas un mūsu vārds ir
viens!”
[10] Es viņam jautāju, vai Lamam nekad nepamato, kādēļ viņš kādam cilvēkam uzliek tik izmisīgi šausmīgu
nožēlas procedūru. Priesteris vēlreiz ar visdraudzīgāko un pazemīgāko izteiksmi pasaulē teica: „Vai tad Lama
jelkad teiks kādam cilvēkam, kā, kad un kādēļ viņš kādu piemeklē ar vissāpīgākajām slimībām? Lama ir
visgudrākais, visvarens un taisnīgs. Viņš dara, ko grib, un nekad nevienam nejautā padomu, un cilvēku
spriedums ir viņam pretīgs! Un kas var pretoties Lamas gribai, ja viņš ir visvarens? Ja viņu sadusmotu, tad tas
būtu izmisīgāk par izmisīgu un šausmīgāk par šausmīgu! Tādēļ šajā pasaulē, kur visam ir savs gals, cilvēkam ir
svētīgāk sev uzlikt visas mokas, nekā citā pasaulē mūžīgi degt Lamas dusmu visšausmīgākajā ugunī.”
[11] Tad es draudzīgajam vīram, kas ar lielāko un visdievbijīgāko mieru varēja gadiem ilgi noskatīties, kā simts
grēku nožēlotāji pēc Lamas viņiem iepazīstinātās gribas visneizturamākā veidā mocīja un nāvēja savu miesu,
jautāju, kādēļ starp grēku nožēlotājiem nav nevienas jaunas sievietes, un vēl mazāk meitenes, un tāpat arī
neviena priestera? Te var redzēt tikai cilvēkus gados, visvairāk morus un pavisam vecas, parasti ļoti neglītas