ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
„Krievu partijas vienmēr bija opozīcijā, un krievu prese arī vienmēr bija opozīcijā.
Tagad situācija ir mainījusies. Rīgas domē tas ir mainījies. .. Tas ietekmē personīgo
attiecību līmeni. .. Normālas, korektas attiecības ar visiem. [Vai vieglāk?]
Es tā neteiktu. Tas visu apgrūtina. Ir daudz grūtāk rakstīt. No otras puses, atvieglo,
var piezvanīt, uzrunāt uz tu..”(Čs4)
Viņa min krievu preses pilnīgi atšķirīgo situāciju:
„Krievu prese ir jaunā situācijā – mēs bijām absolūti tīrā opozīcijā. Tagad mūsējie
pie varas. [Savējo kritika?] Nav tik traki. Katram ir kaut kādas savas simpātijas,
antipātijas. Krievu prese tagad ir tādā situācijā kā latviešu prese, kaut kā viss ir
izlīdzinājies.”(Čs4)
Atšķirīgs vērtējums par kritiskumu ir citai Čas žurnālistei. Pēc intervijas viņa skaidri pateica,
ka, vienalga, par kuru krievu partiju ir runa, „mēs nekad nekritizēsim savējos”. Šāds izteikums
demonstrē dienas laikrakstu žurnālistu, vismaz to vadības, profesionālās elites, tuvību ar politisko
varu, opozīcijas politiķiem. Žurnāliste arī uzsver, ka ideoloģiskie jautājumi, par kuriem cīnīties,
pamazām zaudē aktualitāti. Būtībā šai viedoklī parādās krievu preses pašreizējā situācija – ideoloģiski
nav ne „pret”, ne „par” ko cīnīties. Tāds sastinguma periods:
Secinājumi
„Ilgus gadus latviešu partijas bija pie varas, viņi nevarēja savējos tik asi kritizēt.
Mēs devām tikai pozitīvo par savām partijām. Tās tagad ir pie varas. Tagad krievu
presei ir izaicinājums,- beidzot viņi ir pie varas. .. Mums ir tā - savējie labi, citi nav labi.
Mūsu pozīcija agrāk bija brīvāka, vienkāršāka. SC bija opozīcijā. Pilsonības
jautājums vairs nav tik aktuāls. Nebūtu pareizi prasīt nulles variantu. Nebūtu godīgi
– citi nolika eksāmenus, citi tagad dabūs tāpat, tas arī nav pareizi. Bilingvālā
izglītība ir mazāk aktuāla, izaugusi paaudze, kas labi runā abās valodās.
Esam iemācījušies vairāk paļauties uz sevi, katrs sev kādu dzīves taciņu ir uztaisījis.
Intereses vairāk ir uz ekonomisko pusi, nevis politiskiem jautājumiem. Ideoloģija
vairs nav tik aktuāla. Ir kaut kādas pamatlietas, 9. maijs, bet tāpat neviens neko
neaizliedz, nav par ko cīnīties.”(ČS1)
Gan šeit citētie interviju fragmenti, gan tekstā analizētie diskursi parāda plašu viedokļu spektru
par žurnālistu lomām: žurnālists kā propagandists, cīnītājs, kas realizē sabalansētu, kritisku varas
izvērtētāja funkciju. Disksursos par attiecībām ar politiskā lauka spēlētājiem parādās žurnālistu
lomas izpratnes, sākot no politisko norišu analītiķa, kad žurnālists kļūst par politikas ekspertu,
un beidzot ar politiķu „apkalpošanu”, pildot to sabiedrisko attiecību speciālistu lomu vai pašiem
uzstājoties kā partijas aģitatoriem. Profesionālā identitāte šādi tiek zaudēta vai kļūst relatīva,
neskaidra, jo profesionāla darbošanās žurnālistikā prasa abas lomas nodalīt.
Intervijās parādās Latvijas žurnālistu salīdzinoši lielā orientācija uz politisko varu, tās disksursu
atražošana un - labākajā gadījumā - lēmumu seku analīze un kritika. Interviju diskursos
neparādās ideja par žurnālistikas un žurnālistu kā autonomu spēlētāju lomu sabiedrības pilsoniskās
apziņas un politiskās aktivitātes un līdziesaistes veicināšanā, kā arī saistībā ar to racionālu
risinājumu meklēšanā.
Arī tāda svarīga profesionālās identitātes dimensija kā autonomija (neatkarība) tiek izprasta
atšķirīgi. Daļai žurnālistu autonomija, neatkarība no īpašnieka ir pašsaprotama vērtība. Viņi
99