ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ IDENTITĀŠU MIJIEDARBĪBA: 1998. GADA APTAUJAS GALVENIE REZULTĀTI 1998. gadā Latvijā tika veikts pirmais lielākais kvantitatīvais pētījums, kura objekts bija žurnālisti – 318 Latvijas žurnālistu aptauja, kas daļēji balstīta uz Vīvera un Vilhoita (Weaver & Wilhoit, 1996; Weaver, 1998) pētījumā izmantoto metodoloģiju, pēc kuras veikti un apkopoti pasaules valstu žurnālistu salīdzināmie izpētes dati, kuros noskaidrotas žurnālistu attieksmes pret mediju lomām, vērtībām, ētiku, kā arī viņu sociāli demogrāfiskie rādītāji. Šie mainīgie lielumi pētījumā veidoti tā, lai dati būtu salīdzināmi, taču anketā izmantoti arī tādi jautājumi, kas noskaidro konkrēto situāciju Latvijā – žurnālistu attieksmi pret mediju sistēmas maiņas izraisītajām jaunajām reālijām, neatkarības, preses brīvības, abu valodu mediju novērtējumu, sabiedriski politisko apstākļu salīdzinājumu. Tie izmantoti kā atskaites punkti, lai salīdzinātu tā laika situāciju ar vēlāk veiktajām kvalitatīvajām intervijām. Žurnālistu aptaujas dati parādīja, ka sociāli demogrāfiskie rādītāji visumā atbilst daudzu pasaules valstu žurnālistu profesionālajam portretam, ko raksturo samērā jauns vidējais vecums. Respondentu vidējais vecums šajā laikā bija 33 gadi. Vērojama arī diezgan izteikta mobilitāte, diezgan strauja izdevumu, kanālu maiņa, ko apliecina gan neilgais stāžs vienā izdevumā, gan nosauktie izdevumi, no kurienes žurnālists pārgājis, sākot darbu pašreizējā mediju organizācijā. Mediju darbinieki bija vai nu pavisam jauni cilvēki (netieši to apliecina arī nelielais kopējais stāžs žurnālistikā), vai arī krietni pieredzējuši žurnālisti, mazāk pārstāvēta bija 40-gadnieku paaudze, kas dzīvojusi gan padomju, gan atjaunotās Republikas laikā. Gandrīz 60% aptaujāto bija sākuši strādāt pēc 1991. gada, bet trešdaļai žurnālistu ir padomju laika pieredze. Ja daudzās citās sfērās pēc neatkarības atgūšanas svarīgus vadošos amatus varēja ieņemt pavisam jauni, nepieredzējuši cilvēki (piemēram, Latvijas Bankas vadītājs), tad sabiedriski politisku izdevumu vadībā jauni cilvēki nenonāca. Jaunie laikraksti (ar dažiem izņēmumiem) radās uz veco bāzes, mazliet mainoties izdevumu nosaukumiem vai pārgrupējoties redakciju darbiniekiem, taču vadība nereti palika iepriekšējā. Tādējādi var teikt, ka profesionāli un ideoloģiski vērojama pārmantojamība gan Atmodas, gan Interfrontes, gan nacionālkomunistu, gan PSRS komunistu profesionālām, pilsoniski nacionālām identitātēm. Vislielākās atšķirības (izņemot Skandināviju) vērojamas tādos sociāli demogrāfiskos rādītājos kā žurnālistu dzimums. Ja vairākumā valstu žurnālistikā darbojas vīrieši, tad Latvijā kā tradīcija no padomju laikiem - sieviešu dominēšana. 1998. gada aptaujas dati netieši apliecina, ka tikai jaunākās žurnālistu kohortās parādās proporcionāli vairāk vīriešu, kas, iespējams, šo proporciju dominēt sievietēm sāk izlīdzināt. Latvijas žurnālistu izglītības līmenis 1998. gadā atbilda žurnālistu aptauju datiem, kas iegūti daudzās citās pasaules valstīs, uzrādot gan samērā augstu izglītības pakāpi specialitātē vai citu augstāko izglītību, gan arī parādot, ka ir žurnālisti, kuri ienākuši profesijā ar vidējo izglītību, bez pieredzes, bet kuri paralēli darbam studē. Bija arī tādi, kas studijas pametuši, sākot strādāt. Joma, kas Latvijas pētījumā iezīmējās kā atšķirīga, bija apmierinātība ar darbu. Lai gan daudzi respondenti jau 1998. gadā uzsvēra lielo neapmierinātību ar atalgojumu, tas nav atstājis iespaidu uz rādītāju par apmierinātību ar darbu, kas ir 75%, tātad augsts, salīdzinot ar citu valstu datiem. Arī atbildes uz jautājumiem par darba priekšrocībām parādīja, ka žurnālisti kā pievilcīgus faktorus atzīst iespēju strādāt ar informāciju, būt radošiem, strādāt ar cilvēkiem,- tātad nemateriālus labumus. Daļa žurnālistu paralēli žurnālistikai strādā vienlaicīgi arī citur, kaut arī jāuzsver, ka ļoti retos gadījumos tā ir sabiedrisko attiecību joma. Kā brīva līguma žurnālisti šajā laikā strādā 7% aptaujāto. Iespējams, ka tas saistīts ar sabiedrisko attiecību speciālistu samērā vēlu parādīšanos Latvijas mediju vidē. 31
32 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Aptauja uzrādīja, ka ne tikai sabiedrība kopumā, bet arī žurnālisti lielā mērā dzīvo atšķirīgās informatīvās telpās. To apliecināja dati par to, kādus medijus žurnālisti paši patērē, kādās valodās var intervēt avotus, kā vērtē otras valodas telpas medijus un žurnālistiku. Tendence bija latviešu žurnālistiem biežāk izmantot arī krievu valodas medijus, nevis otrādi. Starp latviešu žurnālistiem biežāk atzīta spēja intervēt cilvēkus trīs valodās, nevis pārsvarā vienā, kā arī vēlme apmeklēt valodu kursus (atbildot par profesionālo prasmju uzlabošanas veidiem). Krievu žurnālisti bijuši mērķtiecīgāki un aktīvāki profesijas izvēlē, kā arī vairāk uzsvēruši to kā īpašu dzīvesveidu un aicinājumu, uzskatot, ka galvenais ir talants, nevis izglītība. Žurnālistu lomu izpratne kopumā ir līdzīga, par galvenajām uzskatot informēšanu, zināšanu izplatīšanu, kā arī izklaidi (retāk). Krievu žurnālisti biežāk uzsvēruši žurnālista aktīvo, līdzdalībnieka lomu, varas uzraudzību un sabiedriskās domas un cilvēku uzskatu ietekmēšanu. Vecākās paaudzes žurnālistiem svarīga likusies sarežģītu problēmu analīze un interpretācija un, salīdzinot ar pēcpadomju paaudzi, arī sabiedrības uzskatu ietekmēšana (30% pret 16% katrā paaudzē). Gandrīz puse krievu žurnālistu un tikai nepilna ceturtā daļa latviešu žurnālistu par svarīgu uzdevumu uzskata mest izaicinājumu sabiedrībā valdošajai kārtībai. Aplūkojot žurnālistu profesionālās identitātes elementus, jāuzsver, ka žurnālisti diezgan solidāri atzīst, ka ētikas ievērošana žurnālistu darbā samazinājusies, - gan salīdzinot ar padomju periodu, gan neatkarības pirmajiem gadiem. Jautājumos par profesionālajām praksēm daudz līdzīga – līdzīgi tiek vērtētas iespējas piekļūt avotiem, samērā līdzīgi novērtētas žurnālistu lietotās ētiski apšaubāmās prakses (samaksa avotiem, slēpto metožu izmantošana), atzīts, ka žurnālisti ir piekukuļojami un ka reklāmu bieži pasniedz kā žurnālistikas materiālu. Kā lielākie draudi preses brīvībai, ko atzīst visi žurnālisti, ir medija piederība partijai, mediju politiskā atkarība un zemais žurnālistu profesionālais līmenis. Krievu žurnālisti biežāk kā draudu preses brīvībai nosauc likumdošanu, neformālo spiedienu uz žurnālistiem un reklāmdevējus, bet latviešu žurnālisti izcēluši mediju piederību partijām, ārzemju kapitālam un valstij. Abu valodu žurnālisti, jautāti par faktoriem, kuri ietekmē viņu neatkarību, kā galveno minējuši pašcenzūru. Pēc tās kā nākamo svarīgo krievu žurnālisti uzsvēruši izdevēja politiku un redaktora ietekmi. Latviešu žurnālistu neatkarību biežāk ietekmē sabiedriskā doma, atalgojums un kolēģu spriedums. Sevis cenzēšana biežāk notikusi par sociāliem, pilsonības, valodas un starpnacionālo attiecību jautājumiem, kā arī uzņēmējdarbību, tātad sevišķi jūtīgām, politiski un ekonomiski nozīmīgām tēmām. Tad, kad jautājumu uzdod citādi – par spiedienu uz sevi, ko žurnālisti izjutuši, apstiprinoši atbildējusi trešdaļa respondentu, visbiežāk tas gadījies, rakstot par iekšpolitiku un partijām (36%) un uzņēmējdarbību (18%). Arī te vērojamas atšķirības valodu griezumā: latviešu žurnālisti spiedienu izjutuši, rakstot par uzņēmējdarbību, iekšpolitiku un partijām, bet krievu kolēģi – par pilsonības jautājumiem, izpildvaru un pašvaldībām. Žurnālisti tika lūgti novērtēt savas valodas un otras valodas medijus (semantiskā diferenciāļa skala). Krievu žurnālisti visaugstāk krievu valodas medijos vērtējuši to spēju paust sabiedrības intereses, viszemāk – neitralitāti un sabalansētību, savukārt latviešu žurnālisti atzīst krievu mediju prasmi paust savas auditorijas intereses. Krievu respondenti atzīst latviešu žurnālistu lielāku precizitāti, savu kolēģu veikumu vērtējot kritiskāk. Ja žurnālistiem jautāja par vispārējām profesionālām tēmām – nosaukt svarīgākās mediju funkcijas un žurnālistu lomas, kā arī paust attieksmi pret ētiski apšaubāmām žurnālistikas praksēm, atbildes bija samērā līdzīgas. Taču tad, kad žurnālisti tika lūgti konkrēti raksturot latviešu un krievu žurnālistiku pēc noteiktām pazīmēm, rezultāti izskatījās tā, it kā vērtējumi būtu izteikti par atšķirīgiem objektiem – tik dažādi abu valodu žurnālisti vērtēja latviešu un krievu valodas žurnālistikas ietekmes, žanru daudzveidību, neitralitāti, precizitāti un citus aspektus.
Page 1 and 2: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13 and 14: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 33: 30 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 85 and 86:
82 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 87 and 88:
Page 89 and 90:
Page 91 and 92:
Page 93 and 94:
Page 95 and 96:
Page 97 and 98:
Page 99 and 100:
Page 101 and 102:
Page 103 and 104:
100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?