ilze-sulmane-neatrastas-identitates

72
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
NRA žurnālists 2006. gadā izteica pārliecību, ka tā ir normāla pasaules žurnālistikas
prakse saplūst redakcionālajam saturam un reklāmai, minot „advertorial” terminu
(advertisement+editorial). 2010. gadā jau kā Latvijas Žurnālistu savienības vadītājs viņš pauda
bažas par šādu tendenci.
Tēzi, ko jau 2006. gadā varēja atrast vairāku Dienas žurnālistu interviju diskursos, ka spēja
piesaistīt reklāmu ir izšķiroši svarīga, lai izdevums saglabātu neatkarību, 2010. gadā uzsver LA
galvenā redaktore. Viņa apraksta reklāmas tirgus krituma sekas, kas izpaužas kā algu, lappušu
skaita un darbinieku skaita samazinājums:
„Jā, tanī brīdī, kad krita reklāma, kad krīze iestājās, tad arī bija [situācija],
kad visiem algas samazināja, samazināja lappušu skaitu un darbinieku skaitu daļēji
samazināja. Reklāmas nodaļa tagad turas kaut kādos pieklājīgos rāmjos, .. sakām,
ka mēs esam tā latviešu avīze, kas sevi atpelna, kaut ar minimālu peļņu, bet mums
nav nekādas „piešprices” no malas. Un, kamēr tas tā ir, kamēr nav jāprasa subsīdijas
no īpašniekiem, mēs varam būt neatkarīgi, un viņi nevar mums teikt, ka jums
piemaksā, dariet tā, kā mums vajag.” (LAS1)
Ekonomiskās krīzes sekas avīžu vadītāji un žurnālisti samērā vienprātīgi saista ar laikrakstu
kvalitātes kritumu, kas savukārt rodas finansējuma ierobežojuma dēļ.
NRA redaktore:
„Diemžēl jebkura ekonomiskā krīze ietekmē arī žurnālistu atalgojumu. Līdz ar
to cilvēku, ko var noalgot par attiecīgo summu, kas tiek izmaksāta, kvalitāte, man
jāatzīst, arvien krītas. Līdz ar to .. mazinās laikraksta kvalitāte. Tiesa gan, tas ir
process, kas skar ne tikai Neatkarīgo, bet, kā redzu, tas skar visus laikrakstus.” (NS1)
Viņa uzsver arī laikraksta tematiskās izmaiņas, ko raisījusi krīze, kā arī komentētāju skaita
un kvalitatīvā līmeņa saglabāšanas nozīmi:
„..Vairāk sanāk, gribot negribot,[aplūkot] sociāli ekonomiskās tēmas, ja no tēmu
viedokļa raugās. Agrāk bija intensīvāka politikas dominante, tā, protams, saglabājas,
ņemot vērā, ka mums ir ļoti noturīgi viedokļi, turklāt pietiekami labi komentētāji,
ko ir izdevies šeit noturēt. Manā skatījumā, tas loks, kāds šeit, ir visnotaļ labā
līmenī, kāds citos laikrakstos nav. .. Es varētu runāt par reportieru korpusu, [bet]
komentētāju sadaļa nav mainījusies.” (NS1)
Savukārt LA žurnāliste iezīmē vēl vienu tēmu – krīzes laikā dzīvot pāri saviem līdzekļiem,
kā ļoti negatīvu piemēru nosaucot Dienu, kura (pārdošanas brīdī) bijusi „lielos mīnusos”, jo
iepriekš saņēmusi pārāk bagātīgu finansējumu.
Čas žurnāliste, kura laikrakstā atbild par politiku, uzsver mediju kā biznesa organizācijas
risku, atbalstot konkrētas partijas, zaudēt kādus lasītājus un atklāj šīs pozicionēšanās lomu konkurences
apstākļos, īpaši krīzes laikā:
„Arī Rietumos katrs laikraksts pārstāv savu virzienu. Demokrātija rodas tāpēc,
ka cilvēki izvēlas. Es nevaru iedomāties izdevumu, kas atbalstītu PCTVL vai VL.
[Vai nedodat iespēju citām partijām?] .. Tā ir mūsu atbildība. Tas ir mūsu bizness.
Ja viņi pie mums neatradīs to, ko vajag, viņi izvēlēsies citu laikrakstu.
Krīzē mēs visi esam konkurenti. Telegraf-s kļuvis nopietnāks kā konkurents. Iz-