ilze-sulmane-neatrastas-identitates

92
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Tomēr argumentācija žurnālistu intervijās retāk tiek saistīta ar žanru/specializāciju, bet biežāk
ar uzskatu, ka neitralitāte vai nu nav interesanta, vai ir nederīga, ja žurnālistam jāpārstāv lasītāju
vai izdevēja intereses. Tātad žurnālistu diskursā netiek uzsvērts, ka faktu un viedokļu dalījums,
kā arī neitrāla un sabalansēta reportēšana attiecas uz ziņām. Citos žanros – komentāros, viedokļu
intervijās - neitrāla, dažādu ideju vai avotu vienaldzīga atainošana un kopā salikšana var liecināt
gan par žurnālista neprofesionalitāti (neinteresanti, vienaldzīgi uzrakstīts materiāls), gan par
žurnālista vai redakcijas pozīcijas trūkumu vai nespēju drosmīgi iestāties par kādām vērtībām,
vienīgi bezkaislīgi konstatēt apkarojamas negācijas.
Neitralitāte un objektivitāte kā profesionāla vērtība biežāk atrodama to žurnālistu izteikumos,
kuri pārstāv redakcijas, kas formulējušas atbalstu liberālām vērtībām - Diena un Telegraf-s.
Taču arī vienas redakcijas ietvaros vērojamas viedokļu atšķirības, sevišķi pēc īpašnieku maiņas:
kā profesionalitātes kritērijs tiek minēta gan aktīva, pilsoniska dzīves pozīcija, žurnālista spēja
būt provocējošam un - objektivitātes nevēlamība, gan arī šo profesionālo vērtību aktualitātes
pamatojums ar medija vadības stratēģiju izdzīvot laikā, kad nav skaidri definētas ideoloģijas ne
partijām, ne arī redakcijai.
Kā svarīgi profesionalitātes kritēriji tiek nosaukti arī amata prasmes pamatprincipi – skaidri
un nepārprotami izteikta doma, faktu pārbaude. Kā ideālus profesionāļus žurnālisti biežāk min
preses komentētājus ar vārdu un stāžu, arī ilggadīgu politisko notikumu analītiķi Dienā un dažus
galvenos redaktorus; pieminētas arī t.s. mediju zvaigznes (TV programmu vadītāji, pētniecisko
programmu žurnālisti).
Kaut arī žurnālisti runājuši par varas uzrauga lomu, ļoti reti pieminēta analītiskā, pētnieciskā
žurnālistika, un dimensijā „profesionālā elite - auditorijas reprezentētājs”, vairākums dienas
laikrakstu žurnālistu sliecas uz profesionālās elites pusi. Objektivitāte kā profesionāla vērtība
tiek atzīta galvenokārt tās vienā – precīzu faktu izklāsta - aspektā, bet kā neiespējamu žurnālisti
to dēvē tieši savas žurnālistu un laikrakstu aktīvās pozīcijas dēļ. Daļēji tas skaidrojams arī ar to,
ka faktu un viedokļu dalīšana nav Latvijas žurnālistu vidē īsti pieņemta norma. Iespējams, tas
saistīts arī ar atšķirīgu žurnālistu lomas izpratni, par ko nākamajā nodaļā.
Žurnālistu lomas izpratne
Uzticamību un leģitimitāti žurnālistu darbībai piešķir simboliskais un kultūras kapitāls, kas
lielā mērā veidojas, sabiedrībai atbalstot vai neatbalstot to, kā žurnālisti piepilda savas lomas un
to, kā šis piepildījums atbilst lomas gaidām.
Tas, kā žurnālists vāc informāciju, izturas pret ētikas normām, reprezentē norises medijā,
lielā mērā saistīts ar žurnālista lomas izpratni, kas ir svarīga profesionālās identitātes daļa. Tātad
jānoskaidro, cik autonoms, neatkarīgs vai gluži otrādi – atkarīgs - jūtas žurnālists, vai viņš
pārstāv sabiedrību/publiku, savu darba devēju/īpašnieku vai politisko eliti.
NRA žurnālists uzskata, ka laikraksta izdošana galvenokārt ir bizness un nekāda sabiedrības
interešu pārstāvētāja misija tam nepiemīt:
„[Bizness vai kalpošana sabiedrībai] tīrs bizness, ja šī kalpošana sabiedrībai
man netraucē, tas var notikt, ja īpašnieks to neaizliedz. Tas [kalpošana] nav pat
teorētisks uzdevums, varbūt sabiedriskiem medijiem. Visi ir uzņēmējsabiedrības. Ja
paralēli ir iespējas, tad tas notiks, ja ne... Jums ir lasītāju grupa. Tā ir konservatīva.
Lai palielinātu tirāžu, jūs sāksiet attīstīt liberālas idejas, jūs sāksiet zaudēt auditoriju.
Šis ir piemērs: LA mēģinājums bija mazliet liberalizēties, viņi bija spiesti iet
atpakaļ. Lasītāji ir rusofobiski noskaņoti, ja viņi būtu citādāki, viņi meklētu citas
avīzes.” (6NV5)