ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ reālajiem īpaš niekiem jau pirms vairākiem gadiem minēts kā Latvijas mediju tirgus galvenais trūkums. Neskaidrība par reālajiem īpašniekiem var atstāt negatīvu ietekmi uz organizācijas identitāti, mazināt tās uzticamību. Latviešu žurnālisti intervijās 2006. un 2010. gadā izteikuši gan minējumus, gan pārliecību, ka krievu prese tiek finansēta no ārzemēm. Šī aizdomu ēna rada neuzticēšanos izdevumam iespējamā ārējā spiediena un ietekmes dēļ un šaubas, vai laikrakstos paustās intereses ir tapušas Latvijas vidē. Dienu atstājušais žurnālists A.Ozoliņš šīs tēmas izpēti turpinājis žurnālā Ir, problēmu aplūkojot plašāk, saistot to ne tikai ar laikrakstiem, bet ar visu Latvijas informatīvo telpu un Krievijas ietekmi uz to (Ozoliņš, 2010). Īpašnieku maiņa un organizācijas identitātes Intervijas notika laikā, kad daļa pārmaiņu, kas saistītas ar Dienas īpašnieku maiņu, redakcijā jau bija notikušas – laikraksta vadībā pabijusi D. Andersone, redakcijā parādījās S.Ancupovs, par Dienas mediju un reālo Dienas vadītāju kļuva G.Bojārs. Intervētie žurnālisti (arī bijušie) aprakstīja procesa neskaidro, necaurspīdīgo sākumu, galvenās bažas saistot ar neziņu par īsteno īpašnieku. Tāpēc abonēšanas kampaņas priekšvakarā nebija iespējams laikraksta lasītājiem dot skaidru atbildi par turpmāko piedāvājumu. Sākotnējā neprasmīgā pārņemšana parādīja, ka laikraksta pircēji neapzinājās, vai viņiem nelikās svarīgi, ka avīzes pirkums nav līdzīgs jebkuras citas preces pirkšanai. Iespējams, ka viņi arī vēlējās „nolikt pie vietas” žurnālistus, lai tie saprastu, ka ir izpildītāji, kam jādreb par savu vietu, nevis kaut kādā mērā jāpretojas jauno īpašnieku prasībām, kas, iespējams, krasi maina redakcijas kursu, tā seju un reputāciju 1 . „Tad kad es nācu uz šejieni, Tralmakam pateicu apmēram tā: kamēr varu rakstīt, ko gribu, kamēr man neviens nestāv uz kakla, tikmēr man vienalga, kas ir īpašnieki. Protams, tas bija deklaratīvi teikts, es labprāt vēlētos uzzināt, kas ir īpašnieki, nav jau gluži vienalga, bet .. neteiktu, ka tur bija jūtama kaut kāda īpašnieka ietekme. .. Tad manā rīcībā [nonāca] informācija, ka tie saucamie aktīvi, reālie īpašumi .. pieder Roulingu ģimenei. Bet to es nezinu, vai Roulingiem ir savas intereses Latvijā, varbūt kaut kādi darījumi - Lattelekom vai .. privatizācija: tu man palīdzēsi tikt pie tādiem un tādiem kumosiem, bet es tev pakalpošu .. to var tikai minēt, kam viņš pakalpo...” (DV7) Cita tēma, kas parādās Dienas žurnālistu diskursā saistībā ar redakcionālajām izmaiņām, ir organizācijas kultūras maiņa. Tiek aprakstīta lēmumu pieņemšanas procedūra S.Ēlertes laikā, tā salīdzināta ar nosacītu brīvību N.Ločmeles un A.Braunas vadībā, kad žurnālistu kolektīvs bija spēcīgs, līdzīgs redaktoriem, un tāpēc demokrātiska vadība attaisnojās,- laikraksts savu līniju uzturēja. D.Andersones vadības laiks vērtēts gan atzinīgi, gan arī kritiski, sakot, ka, būdama teicama žurnāliste, viņa līdz redaktores līmenim tomēr „nevelk”. Ir neziņa arī pēc īpašnieku maiņas: „..Tas ir tagad kaut kādā mērā mainījies, jo nesaproti.. nezini, ko no tevis īstenībā gaida tavi darba devēji.” (Ds8) Trešā tēma iezīmējas kā diskurss par S. Ēlertes „ēnas izsvēpēšanu”, ar ko nodarbojas jaunā vadība, gan mainot vadības stilu, gan laikraksta politiku. „Jaunā” ienākšana raksturota kā agresīva un bezcermoniāla: 75
76 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ „Te pirms pāris nedēļām ienāca Zaļūkšņa kungs .. ar visiem pārmetumiem par politisko angažētību, par to, kā te tiks svēpētas ārā kaut kādas ēnas, par kalpošanu zviedru kapitāla interesēm. Vēl Zaļūkšņa kungam bija tāds labs pirmais izteikums: vai jūs saprotat, cik daudzi ārpusē jūs ienīst un grib, lai jūs vispār nosprāgstat? Tajā brīdī uzreiz radās jautājums, kādēļ šie cilvēki nāk ar šo diezgan agresīvo attieksmi? .. Nevar iedomāties nevienu menedžmentu, kas [komandu nomaiņas gadījumā iepriekšējiem] teiktu: jūs vispār visi ienīst un mēs te svēpēsim ārā ēnas. Un tad vēl tika bildes rautas nost. .. Jo vienam cilvēkam pēkšņi nepatīk bildes. Nu ir te Blumbergs . .. Zaļūkšņa kungs bija teicis sestdien, ka viņam tās uzdzen depresiju. Tad pēkšņi pirmdienas pēcpusdienā uzradās strādnieki un visas bildes tika noņemtas nost.” (DS8) Intervijās tiek atzīmēts, ka notiek pāreja no skaidri izteiktas politiskas nostājas un atbalsta liberālām vērtībām, no valstiskas, globāli virzītas pozīcijas uz sociālu, uz tautu orientētu: „Sarmītes [Ēlertes] politika bija tāda valstiska. .. Viņš [Ašerādens] izteicās, ka mēs aizstāvam valdības politiku, bet kāpēc mums jāaizstāv valdība, mums patiesībā jādomā par iedzīvotājiem. Jāraksta par mums, par sabiedrību, par nodokļu maksātājiem, mums nav jāaizstāv valdības politika. Sarmīte parasti nostājās valdības pozīcijās, bet [atsevišķais] cilvēks tika aizmirsts, respektīvi, jau tajā laikā bija diskusija, ka vajag pagriezties ar seju pret cilvēku.” (DS6) G.Bojāra loma tiek vērtēta dažādi – viņš tiek minēts gan kā vienīgais cilvēks, kas haosā reāli vada laikrakstu, ir kā buferis starp jauno vadību un redakciju, gan arī kā jauno īpašnieku gribas realizētājs, jo ar īpašnieku interesēm sakrīt tas, ka viņu pašu politika nesaista, tāpēc pārmaiņa uz sociālu orientāciju ir likumsakarīga: „Ar Dienu viņi tika ļoti vienkārši galā. Viņi atveda Gunti Bojāru, kurš tepat vien bija, kuram iekšējā ideoloģija ir, ka politika nav svarīga. .. Otrkārt, viņš uzskata, ka tas viņam tagad ir lielais izaicinājums, jo viņam ir vesels medijs. Un viņš ir gatavs, ņemot vērā, ka viņam politika ir vienaldzīga, uzlikt smalku sietu, lai nekas tāds nenonāktu avīzē.”(NBs) Izdevuma redakcionālās politikas un virziena maiņa tiek skaidrota ar „liberālisma ideju norietu” vispār un ar uzmanīgu attieksmi pret īpašniekiem, nodrošinot lielu kritisku materiālu neparādīšanos. Dienas Mediju vadītājs sākumā stāsta par kritisku materiālu saistībā ar Lattelekom virszemes apraides televīziju Digitālgeita-2, kas izraisīja asu pretreakciju, bet bija bez sekām. Stāstījuma beigas ir ļoti zīmīgas – tiek formulēta redakcionālā politika - aktīvas īpašnieku interešu propagandas vietā nodrošināt kritisku izpētes materiālu neparādīšanos laikrakstā: „.. Es domāju šobrīd cilvēki ir ielikti, lai mazinātu, neteiksim kritiku, bet bažas par kaut kādiem lieliem .. pētījumiem. .. Šobrīd ir vēlme pasargāt no šādiem ..[kritiskiem materiāliem], bet es arī īpašniekiem, tas ir, valdes priekšniekiem jautāju, kas un kā. Nu vai ir pasīvā darbība, vai aktīvā darbība? Kādā ziņā pasīvā? Ir maz kritikas, bet aktīvā ir, ka tu jau sāc kaut kādas vajadzības propagandēt. Un atbilde ir: drīzāk pasīvā pozīcija, derētu novākt šādus lielos akmeņus, kas varētu nākt, vai... Tas nenozīmē, ka mēs tagad nerakstīsim par aizdomīgām LNT diskusijām, kas ož pēc aģitācijas.” (Dv7)
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6:
2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 7 and 8:
Page 9 and 10:
Page 11 and 12:
Page 13 and 14:
10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 15 and 16:
Page 17 and 18:
Page 19 and 20:
Page 21 and 22:
Page 23 and 24:
Page 25 and 26:
Page 27 and 28: 24 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 77: 74 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103 and 104: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 129 and 130:
126 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?