ilze-sulmane-neatrastas-identitates

68
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Latviešu žurnālistu interviju tekstos diezgan bieži pieminēta iespējamā krievu laikrakstu
atkarība arī no ārvalstu, Krievijas finansējuma, kas, pēc intervēto domām, izpaudies labā žurnālistu
nodrošinājumā ar tehniku, algām, tai pašā laikā uzturot zemu pirkšanas cenu laikraksta
patērētājiem. Tiek uzsvērta arī doma, ka Latvijas nelielais preses tirgus nav šķērslis praktizēt
neatkarīgu žurnālistiku:
„Tā ir aizbildināšanās, ka preses tirgus ir mazs. Pietiekami liels, ja grib būt neatkarīgs
un grib pastāvēt. Diena ir bijusi pelnoša visus 16 gadus, izņemot Bankas
Baltija krīzes laikā. 8 – 10%. Tas ir veids, kā redakciju vadība attaisno korupciju.
Atkarīga prese ir korupcijas balsts, kļūst par tās daļu, bet tai vajadzētu cīnīties
pret to.” (6DS1)
VS un Čas žurnālisti intervijās galvenokārt pauduši pārliecību, ka ir neatkarīgi no izdevēja,
īpašnieka. VS žurnālists uzsver, ka šī neatkarība izriet no abu krievu laikrakstu īpašnieku biznesa
saistības ar žurnālistiku, nevis ekonomikas un politiķu aprindām (vairs neatbilst patiesībai):
„Mūsu īpašnieks – parasts cilvēks, kas sāka kā tipogrāfijas darbinieks, tad viņš
tirgoja avīzi, nodibināja savu uzņēmumu, tad bija iknedēļas avīze, viņš auga, auga,
viņš nav saistīts ar kādu grupējumu. Mums ir īpašnieki: Fenster – Kozlovs, Latvijas
pilsonis, iedzīvotājs. Petitam – Šeiņins, bijušais žurnālists no SM, pēc tam viņš nodibināja
reklāmas avīzi, un tas bija lielākais kapitāls. Viņš nepieder ne pie Ventspils,
ne pie Šķēles, ne pie zviedru grupējuma.” (6VSV3)
VS žurnālists arī izsaka domu, ka redakcijas darbinieki nereti ir radikālāki viedokļu paudēji
nekā laikraksta izdevējs. Tiek pausts viedoklis, ka īpašnieka un redakcijas žurnālistu uzskati
var atšķirties. Te redzams arī, ka organizācijas politika saistīta ar ideju pielietot sankcijas pret
žurnālistu tikai gadījumā, ja pārkāpts likums un laikrakstam tiesāšanās dēļ jācieš zaudējumi;
ētiskie kritēriji nav minēti. Fragmentā parādās arī fakts, ka pats izdevējs cieši saistīts ar žurnālistu
ikdienas darbu:
„Īpašnieks ir uzņēmējs. Varbūt viņš skatās uz dažām lietām, arī uz politiku citdāk.
Es zinu, ka viņš ir daudz mērenāks nekā daži mūsu žurnālisti. Viņš izsaka savu
viedokli, ka varbūt nevajag tik asi, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Reizēm strīdos
ar redakcijas vadību par kādu komentāru viņš pasaka, ka [kaut kas tekstā] ir par
asu vai tas neatbilst Latvijas interesēm. Viņš ir mērenāks nekā viens otrs žurnālists.
Viņš izsaka savu viedokli, bet ne tā, lai sodītu cilvēku kā īpašnieks, bet kā cilvēks
un kā lasītājs, un mēs to respektējam. Tas nenozīmē, ka cilvēks, kas uzraksta tādu
komentāru, kas nesaskan ar Kozlova viedokli, nedabūs honorāru vai viņu atbrīvos
no darba. Protams, ja ir kaut kāds raksts un tam seko tiesas process, ja izrādās, ka
mums nebija taisnība, viņš [žurnālists] nevar pierādīt vārdus, viņam nav dokumentu.
Tad, protams, ir nepatikšanas, īpašnieks nav priecīgs, ka mēs zaudējam šo tiesas
procesu.” (6VSV3)
Korporatīvo lojalitāti uzsver arī Čas žurnālists, kaut apliecināja, ka laikrakstu izmanto tikai
kā platformu politiskai cīņai. Tātad ir skaidrs: ja laikraksta izvēle šādas cīņas iespēju nodrošinājusi,
nekāds īpašnieka spiediens nav izjūtams, jo abu mērķi sakrīt. Līdzīgi arī VS redakcijā visi
intervētie uzsver savu neatkarību no īpašnieka. Tomēr galvenais redaktors intervijas laikā minēja,
ka, pieņemot žurnālistu rakstus, daudzus atrāda arī īpašniekam. Kopumā krievu laikrakstu žur-