ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Nav jācenšas abstrakti muldēt, lietot abstraktas frāzes. [Jāzina] kam tu raksti.
Pārsvarā es rakstu tiem, kas var šo lietu ietekmēt, lai dotu atbalstu cilvēkiem, kas
no tā atkarīgi.” (6NV2)
Kad žurnālisti tika lūgti aptaujas lapā novērtēt savu laikrakstu skalā neitrāls – propagandistisks,
viņi lielākoties iestājās par žurnālistu aktīvu pozīciju. Telegraf-a un Dienas žurnālisti vairāk
uzsvēra neitralitāti, bet atzina arī žurnālista un laikraksta kā ietekmētāja lomu, pārējo krievu laikrakstu
žurnālisti pauda uzskatu, ka neitrāls izdevums ir garlaicīgs („bezgaršīgs kā tīrs ūdens”).
Līdzīgi kā 1998. gada aptaujā žurnālisti intervijās uzsvēruši savu informētāja, viedokļu paudēja
un veidotāja lomu, nodalot analīzi un komentārus no propagandas paņēmienu pielietošanas un
uzsverot, ka laikrakstam nepieciešama skaidri definēta pozīcija:
„Domāju, ka ir brīži, kad ir jāpaceļ [cilvēki]. Atmoda. Ja nebūtu šis aicinātājs,
sabiedrības organizētājs, ja neiedrošinātu, sasniegt kaut ko būtu daudz grūtāk.
Vēlams, lai tas notiktu bez didaktikas. Man propaganda nav pieņemama, man labāk
patīk skaidrošana, kāpēc ābols ir labāks par plūmi... [Laikraksts Diena], ar
pozīciju — ne propagandistisks vai neitrāls.” (6DS1)
2010. gadā jaunās paaudzes žurnālistei (medija vadītājai) ir skaidri formulēta attieksme pret
žurnālista lomu, kas saistās ar neitrālu kvalitatīvu situācijas aprakstīšanu, krasi nenostājoties kādā
pozīcijā, uzskatot, ka šādu pozīciju var ieņemt tikai nozares profesionālis, nevis žurnālists, un
ka galīgos secinājumus izdara lasītājs. Tā kā šāda doma starp daudzajām intervijām ir vienīgā,
fragments tiek citēts pilnībā:
„Man citreiz jautā, kāda ir redakcijas pozīcija attiecībā uz šo jautājumu. Kāpēc
redakcijai ir jābūt pozīcijai attiecībā uz šo jautājumu? Mēs skatāmies lietas
un aprakstām tās. Piemēram, attiecībā uz ģenerālprokurora pārvēlēšanu, kāda ir
redakcijas pozīcija? Redakcijai nav pozīcijas. Mēs skatāmies uz viņa darbiem un
nedarbiem un gaidām, ko saka tie, kas var viņu ievēlēt. Mēs varam iebilst. Un redakcijai
var būt problēma ar to, ka deputāti melo. Šajā gadījumā redakcijai ir pozīcija
– tā darīt nedrīkst. Un tad mēs saskaitīsim visus deputātus, apzvanīsim, uzprasīsim
un mēģināsim noskaidrot, kurš melo. Un tad vēlētājiem ziņosim, kas melo, varbūt
nākamajās vēlēšanās nevajadzētu balsot par tiem, kas melo. Bet, ko viņi ievēlēs, tas
ir viņu jautājums, ne mūsu.
It kā vēlētājs nobalsoja par partiju, kurai uzticas, un partija ir deleģējusi Saeimā
tos kandidātus, kuri ir labākie no šīs partijas. Tad es pieļauju iespēju, ka strukturāli
valstiski viņi zina labāk nekā es, viņi ir ievēlēti, un viņiem ir tiesības lemt, kas ir
labāk valstij.”(TS2)
Ne pārāk bieži žurnālistu intervijās minēts profesionāļa atbildīgums, kas izriet no mediju varas
ietekmēt sabiedrisko domu, radot pienākumu ievērot noteiktas profesionālas normas:
„Tāpat kā mēs politiķiem izvirzām absolūti citus kritērijus, tāpat kā privātās
dzīves neaizskaramības ierobežojumus, kas attiecas uz jebkuru cilvēku, jo viņam
ir jāšķiras no daļas sava komforta, ja viņš atļauj ietekmēt citus, ietekmēt procesus,
viedokļus, tas pats attiecas arī uz žurnālistiem. Uz viņiem attiecas citi kritēriji, - tu
nevari pretendēt uz profesionāla, atbildīga žurnālista lomu, ja tu neuzliec sev tādus
pašus kritērijus... ja tu nepasaki, [ka] es nevaru saņemt algu par „da jebko”. Tikai
par to, ka es salieku burtus. Tu neesi burtlicis.” (NBs)
87